Ātrā piekļuve:
Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Virtuālā realitāte un māksla
Virtuālā realitāte un imersīvie mediji Latvijas mākslā

Zane Zelmene „Simulacrum“. Personālizstādes atklāšanā RIXC galerijā 2018. gada 22. februārī.
Zane Zelmene „Simulacrum“. Personālizstādes atklāšanā RIXC galerijā 2018. gada 22. februārī. | Foto: Kristīne Madjare © RIXC

Imersīvās tehnoloģijas strauji ienāk Latvijas mākslā, un aizvien vairāk mākslinieku veido virtuālās (VR) un paplašinātās realitātes (AR) mākslas darbus, paplašinot skatītāja fiziskās pieredzes robežas.

Anna Priedola

Viens no pirmajiem latviešu māksliniekiem, kas kopš pag. gs. 90. gadiem ir aizrāvies ar virtuālās telpas izpēti un trīsdimensionāla ka attēla radīšanu mākslā, ir Jānis Garančs, kurš maģistra grādu mākslā ieguvis Ķelnes Mediju mākslas akadēmijā (KHM), Vācijā.  Ar stereoskopiskām, bieži vien daudzkanālu video projekcijām mākslinieks skatītāju ieved gleznieciskās datu ainavās un daudzslāņainās informācijas telpās. Kā inovators J. Garančs iekļauts Latvijas laikmetīgās mākslas kanonā un topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā. Pašlaik mākslinieks strādā pie imersīvas video instalācijas, kurā tiks attēlotas globālā akciju tirgus svārstības – virtuālas datu plūsmas, kas spēj spēcīgi sašūpot fizisko realitāti un satricināt daudzu cilvēku dzīves.
 
Tagad, kad VR tehnoloģijas kļuvušas plašāk pieejamas un salīdzinoši lētākas, arī citi mākslinieki Latvijā pievēršas virtuālās un paplašinātās realitātes iespēju izpētei. Novatoriskie Latvijas digitālās mākslas kuratori – jauno mediju kultūras centra RIXC vadītāji Rasa Šmite un Raitis Šmits – 2017. gadā Rīgā organizēja mākslas un zinātnes festivālu Virtualitātes un realitātes, kura centrālie notikumi bija daudzpusīga izstāde ar VR, AR u.c. medijos izpildītiem darbiem par virtuālām vērtībām un parādībām digitālajā laikmetā, kā arī šīs tēmas izpētei veltīta starptautiska mediju mākslinieku un teorētiķu konference OPEN FIELDS 2017. Arī pēc festivāla RIXC galerijā Rīgā regulāri organizē VR u.c. imersīvo mediju mākslas izstādes ar Latvijas mākslinieku dalību, tajā skaitā sava ilgstošā mākslas kā pētniecības projekta par zaļās enerģijas ieguvi rezultātā tapušo izstādi Mikropasauļu svārstības (2017), kur skatītājs 360° video sev visapkārt varēja ieraudzīt neredzamo, taču pastāvīgi purva mikropasaulē klātesošo procesu vizualizācijas.

PERSPEKTĪVAS MAIŅA

Palūkoties uz dabu no citas perspektīvas RIXC festivālā Virtualitātes un realitātes caur VR brillēm instalācijā Microcosmos (2017) skatītājiem piedāvāja arī māksliniece Zane Zelmene. Uzliekot sev uz acīm VR ierīci, skatītājs varēja aplūkot akmens virsmu no kādas mikroskopiskas būtnes skatpunkta, un salīdzināt savas uztveres maiņu, veroties uz šo pašu akmeni turpat galerijā. Savukārt personālizstādē Simulacrum (2018) māksliniece bija konstruējusi sapņu pasauli kā VR pieredzi, kur skatītājs var lidot un teleportēties starp dažādām atmiņā un viedajās ierīcēs ierakstītām, kā arī pašas radītām ainām. Imersīvie mediji liek mainīt ierastajos medijos redzamo plakano, divdimensionālo attēlu radītos priekšstatus – “ainas” Z. Zelmenes darbā ir sfēriskas, un skatītājs var ieiet šajās 360° fotogrāfijās jeb realitātes burbuļos, kā arī ķert, mest un spēlēties ar tiem.
 
Arī Alvis Misjūns mākslas darbā ir izvērtis VR spēli, rotaļīgajā instalācijā Viedais dārzs (2019) rekonstruējot latviešu lauku sētu, kur, uzlecot saulei, atdzīvojas un skraida dārzeņi – gurķi, burkāni un arī latviešiem tik nozīmīgie kartupeļi – kurus skatītājs ar dārznieka cimdiem savās virtuālajās rokās var censties noķert. Vēsturiskās sētas rekonstrukciju 3D formā kā nozīmīgu resursu, kas ļauj salīdzināt izmaiņas ēku stāvoklī un to iegrimšanu zemē noteiktā laika periodā, novērtēja arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja darbinieki.

IZBĒGŠANA NO FIZISKĀS REALITĀTES

Jauna digitālo mediju mākslinieku paaudze veidojas arī Liepājā, kur dažādus jauno mediju un skaņas mākslas notikumus regulāri organizē elektroniskās mākslas un mediju centrs E-Lab un Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorija (MPLab). Šī paaudze ir uzaugusi daļēji virtuālā – globālā tīmekļa savienotā – pasaulē, un viņus var saukt par digitālajiem ieziemiešiem (digital natives – no angļu val.). Jauniešu dzīves pieredze vēsta, ka tehnoloģijas attīstās ārkārtīgi strauji, un to darbības principus vienkāršam lietotājam neizprast. Šāda pasaule ir ārkārtīgi nepastāvīga, turklāt to caurvij arī satraukums par draudīgajām klimata pārmaiņām. Savos mākslas darbos jaunie mākslinieki veido VR vides, kurās skatītājs var gūt spekulatīvu un distopisku nākotnes vīziju pieredzi, izjūtot tās gluži uz savas ādas, piemēram, virtuālajā realitātē apmeklējot Apokalipses muzeju, kurā uzsvērta datorgrafikas materialitāti – raupji poligoni un formas bez satura. Bet savā individuālajā radošajā darbībā māksliniece Ieva Vīksne attīsta VR mākslas darbu sēriju Transitions (Pārejas) – darbā Transition I (2017) skatītājam šķietami ļaujot tvert pēcnāves pieredzi, bet Transition II (2018) – augšupielādi mākslīgā intelekta vadītā sistēmā.
 
Lai sasniegtu pilnvērtīgu virtuālās realitātes pieredzi, ļoti svarīga ir arī trīsdimensionālajai pasaulei atbilstoša, interaktīva skaņas ainava. Ar to risina liepājnieks, skaņas mākslinieks Māris Dejus, piemēram, darbā Kādā ostas pilsētā (2017) VR vidē rekonstruējot Arta Ostupa dzejoli ar tādu pašu nosaukumu. Skatītājs var izjust dzejolī aprakstīto ainavu, un meditatīvi slīdēt stap laivām un vēja šūpotajiem kokiem, sajūtot skudriņas pārskrienam pāri ķermenim un negribot pamest šo mierpilno vidi.

SAPLŪSTOT TAUSTĀMAJAM UN IMAGINĀRAJAM – PAPLAŠINĀTĀ REALITĀTE

Mediju mākslinieks Gints Gabrāns, pārkāpjot fizikas un arī cilvēku radītos likumus, mākslas projekta SAN (2016 – 2018) ietvaros veidoja virtuālas milzu skulptūras un izvietoja tās Rīgas pilsētvidē, Latvijas lauku ainavās, un pat pasaules metropoļu mākslas centros, uzdodot jautājumu par to, kas ir “īsts”. Šīs skulptūras skatītāji varēja aplūkot caur viedtālruņu u.c. mobilo ierīču ekrāniem paplašinātajā realitātē, izmantojot mākslinieka izstrādātu lietotni.
 
Aizvien vairāk virtuālu un imagināru konstruktu kļūst par cilvēka realitātes daļu, piemēram, birokrātijas līkloči – tikpat milzīgi kā G. Gabrāna virtuālie, izlocītie debesskrāpji AR instalācijā Transrealitātes Zirgu ielā (2018). Tādēļ mākslinieki izmanto atbilstošus medijus – virtuālo un paplašināto realitāti – lai izteiktu pārdzīvojumu digitālajā laikmetā.