Gētes institūtam Rīgā – 30
Intensīvi kultūras apmaiņas un ierosmes gadi

Misija – kultūras dialogs un saprašanās. 1993. gada pavasarī savu darbību uzsāka Gētes institūts Rīgā. Savos trīsdesmit pastāvēšanas gados Latvijā institūts ir nemitīgi attīstījies un veidojis arvien jaunas darbības formas, kā nemainīgu lielumu nodrošinot kultūras apmaiņas un latviešu un vāciešu satikšanās iespējas.
 

Aleksandrs Velšers

Sākumā bija mūra krišana, Vācijas atkalapvienošanās un politiskie apvērsumi Centrālajā un Austrumeiropā. Pēc dzelzs priekškara atvēršanas Vācijas federālā valdība Gētes institūtam uzticēja dibināt institūtus bijušā Austrumu bloka valstīs, kas vācu kultūras institūcijām aukstā kara apstākļos ilgu laiku bija ”slēgtā zona“. Atkalapvienotā Vācija Centrālās un Austrumeiropas valstīs saskatīja nozīmīgus sabiedrotos un gribēja intensificēt kultūras apmaiņu.
 
No Vācijas perspektīvas nepieciešamība atgūt nokavēto un apgūt jaunas sadarbības formas bija liela. Gētes institūta centrālais birojs Minhenē reaģēja ar virkni jaundibinātu institūtu Eiropas austrumu daļā – laikā no 1989. līdz 1994. gadam izveidojās divpadsmit jauni institūti. Tam bija nepieciešams liels improvizācijas talants. Neraugoties uz ideoloģisko nokrāsu, Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) pārstāvniecība Centrālajā un Austrumeiropā ar tā dēvētajiem kultūras un informācijas centriem, kas piedāvāja arī vācu valodas kursus, izrādījās priekšrocība. Tā rezultātā reģionā bija pieaugusi interese par vācu valodu. Vienlaikus tieši Baltijas valstīs ilgā kopīgā pagātne un vēsturisko peripetiju raisītā sensibilitāte veidoja Gētes institūta darbībai īpašu vidi. Attiecībām bija un ir sava īpašā vēsture.

1993. gadā Gētes institūts uzsāka savu darbību Latvijas galvaspilsētā Rīgā un sākotnēji – līdz institūtu dibināšanai Tallinā (1999) un Viļņā (1998) – bija atbildīgs par kultūras un valodas darbu arī Igaunijā un Lietuvā. „Toreiz mērķis bija savstarpēji tuvināt kultūras un cilvēkus, kas gadu desmitiem ilgi bijuši šķirti. Mums bija atkal jāiepazīstas,“ Gētes institūta Rīgā 25. jubilejā 2018. gada oktobrī atzīmēja Gētes institūta komercdirektors un valdes loceklis Rainers Polaks (Rainer Pollak). “Bija jātiek galā ar ārkārtīgi lielu transformācijas procesu – ne tikai ekonomiski un politiski, bet arī mentāli, sabiedrībā un kultūrā.”

Jaundibinātā Gētes institūta Rīgā pirmais pasākums. Attēlā no kreisās ... un Dr. Frīdrihs Vinteršeids, institūta vadītājs (1992. – 1997.). | © Goethe-Institut Riga Gatavība sadarboties un izsalkums pēc kontaktiem bija liels. Gētes institūts kļuva par durvīm uz rietumu pasauli un kultūru un bija ļoti gaidīts viesis. Ar rosīgajām aktivitātēm un pasākumiem institūts ātri kļuva par stabilu lielumu Latvijas bagātajā kultūras un garīgajā dzīvē, kuras tautasdziesmu klāsts un dziedāšanas māksla savulaik jau bija atstājusi iespaidu uz Johanu Gotfrīdu Herderu un citiem vācu dižgariem. Līdzās laikmetīgam un daudzveidīgam Vācijas tēlam, ietverot kā tradicionālo kultūru, tā arī moderno, pasaulei atvērto un inovatīvo radošo darbību, Gētes institūts kopš savas dibināšanas popularizē arī vācu valodu un tās nozīmi literatūrā un zinātnē. Savos 30 darbības gados Latvijā institūts ir atbalstījis neskaitāmus kultūras projektus un tūkstošiem interesentu devis iespēju apgūt vācu valodu un nokārtot vācu valodas eksāmenus. 2011. gada aprīlis, Rīgā viesojas vācu rakstniece, Nobela prēmijas literatūrā laureāte Herta Millere. Attēlā autorlasījums „Elpas šūpoles“, no kreisās Herta Millere, žurnālists Gints Grūbe, politiķe un Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete. | © Zane Meiere Tomēr sākumā Gētes institūtam Latvijā viegli nebija – pirmie darbības specifikai atbilstošu telpu meklējumi ievilkās. Taču tam nebija nekādas saistības ar vēsturi. Vācu kultūras un valodas lomu, neskatoties uz kopīgās vēstures tumšajām nodaļām, Latvijā šodien atzīst un raugās uz to labvēlīgi un objektīvi, daudzi latvieši paši brīvi runā vāciski. Latvijā apzinās, kāda nozīme latviešu nācijas un tās garīgās kultūras veidošanās procesā bija apgaismības laikmeta vāciešiem Garlībam Merķelim, Gothardam Frīdriham Stenderam un Ernstam Glikam.

Laikmetīgs un sabiedrības raksturam pielāgots

Pirmajos gados Gētes institūta Rīgā aktivitātes bija pielāgotas transformācijas procesiem Baltijas valstīs – lūzumam un pārejai uz brīvu, demokrātisku sabiedrību. Par institūta darbības pamatjēdzieniem kļuva dialogs un partnerība, par mērauklu – iedziļināšanās uzņemošo valstu realitātē. Tika veicināts demokrātiskais diskurss, viedokļu un mākslas brīvība, cilvēktiesības un sociālais taisnīgums. “Kopā ar latviešu partneriem mēs reflektējām par šiem procesiem un tos atbalstījām – arī un jo īpaši ar mākslas un kultūras līdzekļiem,” uzsver Polaks. Institūts šīs izmaiņas pavadīja, bija daļa no tām un pats tās paātrināja.

Taču tas ne vienmēr bija un ir vienkārši. Pilsoniskas sabiedrības domāšana Latvijā, tāpat kā daudzās fundamentālu transformāciju piedzīvojušās Centrālās un Austrumeiropas valstīs, vēl aizvien ir izveides procesā un nav izplatīta visos sabiedrības slāņos un daļās. Totalitārās padomju sistēmas audzināšanas un represīvās pedagoģijas, desmitgadēm ilgās pielāgošanās, ieraduma labi uzvesties un paklausīt sekas ir jūtamas vēl šobaltdien. “Homo sovieticus” Latvijā dzīvo vēl aizvien, kā to uzskatāmi attēloja arī 2021. gada rudenī uz ekrāniem iznākusī tāda paša nosaukuma dokumentālā filma. Tai pat laikā ir jaunāka paaudze, kas dzimusi pārmaiņu laikā un pēc tām. Tā ir modra un kāra pēc jaunā, nāk ar savām idejām un vēlas līdzveidot. Turklāt arī meklē jaunas pieejas mākslai un kultūrai – lai aizrautu paši sevi un citus.
2007. gada oktobris, "Poļitkovskas lasījums". Attēlā žurnāliste Birgita Johnasmeijere. | © Goethe-Institut Riga Sabiedrības šķelšanos pastiprina atšķirīgās saziņas valodas grupas un informācijas telpas, kā arī izteiktā plaisa starp pilsētu un laukiem, Rīgu un pārējo valsts daļu. Turklāt arī sabiedrības skatījums uz vācbaltiešu mantojumu var būt pat diametrāli pretējs. Apkalpojamās struktūras un mērķgrupas ir daudzveidīgākas un sarežģītākas nekā citviet. “Aktuālie un vēsturiskie priekšnoteikumi ārpolitiskajam kultūras uzdevumam Latvijā rada īpašus izaicinājumus. Strīdīgie jautājumi un atšķirīgās perspektīvas Latvijas sabiedrībā ne vienmēr atvieglo kultūras darbu. Bet vienlaikus kultūra palīdz veidot dialogu visur tur, kur nav iespējams runāt citos līmeņos,” saka Ārents Reskenss (Arendt Röskens), Gētes institūta Rīgā direktors kopš 2020. gada.

Tāpēc Gētes institūts tiecas būt savienojošais elements – un līdz šim tas padodas labi. Priekšplānā ir izvirzīts kultūras dialogs, otras puses pieredzes un viedokļu izpratne. Kultūras pasākumiem jāmodina ziņkāre vienam par otru un jārosina diskutēt. “Tā ir kultūras un mākslinieciskā apmaiņa, kas vienlaikus kristalizē punktus kopīgām pārdomām. Tie ir garīgie impulsi un refleksija par tām tēmām, kas mums ir svarīgas Latvijā, Vācijā un Eiropā,” uzsver Polaks. 2022. gada augusts, sadarbībā ar Francijas institūtu Latvijā organizētās radošās darbnīcas „Think Un*common“ dalībnieki. | © Andra Mara Babre

Moderns un ar roku uz laikmeta pulsa

Savos trīsdesmit pastāvēšanas gados Gētes institūts Rīgā ir paveicis daudz. Arī eksperimentējis un ar lieliem un maziem projektiem tiecies iekustināt inovācijas. Tas nebūtu bijis iespējams bez ciešas sadarbības ar Latvijas radošajiem darbiniekiem, kuru pārrobežu kooperācija saveda institūtu kopā ar radošajiem darbiniekiem no citām Eiropas valstīm – bieži arī ārpus Centrālās un Austrumeiropas reģiona, kuram Gētes institūts Rīgā ir piederīgs kā institucionāli administratīvā struktūra. Viens no galvenajiem mērķiem kultūras darbā vienmēr ir bijis atspoguļot nepārtrauktās pārmaiņas Latvijas un Vācijas sabiedrībā.

Tāpēc institūts arvien pievērsies aktuālām un akūtām tēmām. Uzmanības centrā arvien no jauna bijuši jautājumi par perifēriju un centru, migrāciju, identitāti un daudzveidību, vides aizsardzību, atmiņas kultūru, sabiedrisko līdzdalību un aizvien lielākā mērā arī par digitalizācijas ietekmi uz sabiedrību, dezinformāciju un liberālās demokrātijas aizsardzību. Tas īstenojas neskaitāmos dažāda veida pasākumos – no koncertiem, teātra mākslas projektiem, dejas darbnīcām un vācu mākslinieku priekšnesumiem, fotogrāfijas un mākslas izstādēm līdz pat lasījumiem, diskusijām un lekcijām.

Turklāt Gētes institūts vienmēr cenšas Latvijas publikai prezentēt arī ko vēl neredzētu un nedzirdētu. Intensīvu Vācijas kultūras pieredzi, piemēram, sniedza Vācijas-Baltijas kultūras gada “Essentia Baltica” ietvaros notikušais vācu kultūras mēnesis “O!Vācija” 2008. gadā. Preses atbalss un sabiedrības interese Latvijā bija liela – kultūras mēneša programmas reklāmas kampaņa pat saņēma nozīmīgāko Latvijas sabiedrisko attiecību balvu. Lielu publikas interesei un uzmanību baudīja arī pēc privātas iniciatīvas veidotā izstāde “Wahlverwandschaften”/”Gara radinieki” – pirmā visaptverošā pēdējā pusgadsimta vācu mākslas panorāma Rīgā. Ekspozīcijā ar 77 darbiem bija pārstāvēti vairāk nekā 50 starptautiski pazīstami vācu mākslinieki – tostarp, piemēram, Gerhards Rihters, Anzelms Kīfers, Jonatans Mēze. 

Ārkārtīgi lielu latviešu publikas interesei jau kopš Gētes institūta dibināšanas Rīgā bauda arī vācu kino. Ja sākumā tā bija filmu un filmu programmu izrādīšana Gētes institūta pasākumu zālē, tad gadu gaitā kultūras programmas veidošana pāraugusi sadarbībā ar partneriem no Latvijas kinonozares un vietējo struktūru stiprināšanā. Piemēram, 2005. gadā aizsāktā ikgadējā aktuālo vācu filmu nedēļa, kas pēdējos gados tiek organizēta sadarbībā ar Rīgas Starptautisko kino festivālu, vēl aizvien ir īsts publikas magnēts. Savrup no sarkanā paklāja tiek risinātas diskusijas par neatliekamiem jautājumiem gan kinematogrāfā vispār, gan konkrēti kinoindustrijā Vācijā un Latvijā.

Arī citās sfērās – vai tā būtu mūzika, teātris vai mākslas projekti – Gētes institūts nekad nav bijis vienkārši vācu kultūras eksportētājs. Arī te vienmēr ir bijis svarīgi atklāt Latvijas kultūras attīstības virzienus, tendences un diskusijas. Šī “publisko avotu atbalstītā divvirzienu kultūras apmaiņa,” kā to apraksta Gētes institūta ģenerālsekretārs un valdes loceklis Johannes Eberts, arvien vairāk un vairāk mainās līdzi pārmaiņām sabiedriskajā un politiskajā vidē. Jau sen notikusi attālināšanās no kultūras un nacionalitātes statiskas uztveres. 2020. gada oktobris, Institūta direktors Ārents Reskenss un Rīgas Starptautiskā kino festivāla direktore Liene Treimane Kristiana Pecolda filmas „Undīne“ prezentācijā kinoteātrī Splendid Palace. | © Goethe-Institut Riga

Ar nākotnē vērstu skatu

Globālā attīstība uz multipolāru pasaules kārtību aizgājušajos gados ir spēcīgi izmainījusi [Vācijas] ārpolitiskās intereses kultūras jomā un līdz ar to Gētes institūta Rīgā darbu. Robeža starp ārējo un iekšējo kultūras politikā kļuvusi caurlaidīgāka un kultūras apmaiņa aizvien izteiktāk tiek uztverta kā apmaiņa daudzos virzienos. Nācās pārvarēt vecos nacionālas kultūrpolitikas rīcības modeļus un priekšplānā izvirzīt starptautiskās kultūras attiecības, stāsta Eberts, kurš savas ilgās karjeras laikā pats arī strādājis Latvijā. Gētes institūta Rīgā iesākumos viņš no 1994. līdz 1995. gadam bija referents valodas nodaļā, kas ir vēl viena būtiska institūta darbības joma.

Nepieciešama pieeja, kas pielāgota multipolārajai pasaulei. “Tāpēc globalizācijas laikā laikmetīga kultūras un izglītības politika drīzāk ir multidimensionāls pinums. To veido šķietami bezgalīgs skaits kultūras sfēras aktieru, kas sasaistīti nebeidzami daudzos ceļos, sinapsēs un sazarotos savienojumos,” uzskata Gētes institūta ģenerālsekretārs Eberts. “Jo spēcīgāki, kuplākā skaitā un atvērtāki ir šie kanāli, jo iedarbīgāki ir starptautiskās saprašanās impulsi un ilgtspēja, kas mums nepieciešama globālajai apmaiņai un stabilitātei.”

Gētes institūts šajā multipolārajā sistēmā nu pilda „iespējošanas un sadales funkciju“ un savā globālajā sadarbības tīklā dod impulsus visos virzienos. Šodien tas darbojas ne vairs tikai kā Vācijas kultūras institūts, bet arī kā Eiropas institūcija. Eberta izpratnē pamatmērķis ir pastāvīga piekļuves paplašināšana, lai tādā veidā veicinātu globālo saprašanos. To kā būtisku un nozīmīgu punktu radošajā sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā izjūt arī Latvijas kultūras darbinieki.

Piemērs šādai kultūras darba pieejai ir jauns latviešu komponista Alfrēda Kalniņa operas “Baņuta” inscenējums 2021. gadā, atzīmējot 100 gadus kopš operas pirmizrādes un Latvijas un Vācijas diplomātisko attiecību nodibināšanas. Tas pierāda, ka aktuālas tēmas var tikt iztirzātas lokālas un reģionālas (laika) vēstures kontekstā un iesaistītas sabiedriskajā diskusijā. Latvijas-Vācijas kopprojektu ciešā sadarbībā veidoja mūzikas teātra kolektīva “Hauen und Stechen” režisore Franciska Kronforta un dramaturgs Evarts Melnalksnis, laikmetīgi interpretējot karu, bēgšanu un vardarbību. Jauniestudējums tika izrādīts Latvijā un Vācijā. Fragments no operfilmas "Baņuta". Režisors: Evarts Melnalksnis. Teātra trupa "Kvadrifrons". | Foto: Toms Šķēle

Kultūrpolitika Eiropas vienotībai

Aizvien plašāku kultūra programmas satura daļu veido arī pilsoniskās sabiedrības stiprināšana un satīklošana. Gētes institūta darba centrā arvien izteiktāk ievirzās demokrātija, arī pilsoniskās līdzdalības nozīmē, ar fokusu uz vienotu Eiropu. Institūts iesaistās kultūras daudzveidībā balstītas Eiropas kultūrtelpas veidošanā un iestājas par brīvību kā pamatvērtību, kas veido Eiropas idejas kodolu. Turklāt skaidri uzsver arī tās lūzumus, krīzes un ambivalenci un ar to saistītās bailes un nedrošību. Ņemot vērā daudzos globālos izaicinājumus, Eiropas vienotība ir jānostiprina kā iekšēji, tā arī ārēji, uzsvēra Gētes institūta prezidente Karola Lenca, atklājot Gētes institūta Rīgā jaunās telpas 2021. gada septembrī. Lai to panāktu, izolācijas un atšķelšanās vietā nepieciešams intensīvāks dialogs un plašāka apmaiņa.

Aktuālos izaicinājumus pievārēt izdosies tikai tad, ja Eiropas ideja tiks izdzīvota un pilnveidota arī ārpus politiskās elites, uzskata Lenca. Pie aktuālajiem izaicinājumiem viņa pieskaita autoritārismu, neliberālismu un labēji ekstrēmistisku un populistisku grupējumu skaita pieaugumu. Pārbaudījums Eiropas solidaritātei ir arī vides aizsardzības jautājumi, Covid-19 pandēmijas sekas un pieaugošais starptautisko politisko konfliktu apjoms, Rīgā uzsvēra institūta prezidente. Atbildes uz šiem izaicinājumiem ir jāveido kopīgi. 2021. gada septembris, Gētes institūta prezidentes Prof. Dr. Korolas Lencas uzruna atklājot institūta jaunās telpas. | @ Goethe-Institut Riga; Foto: Kaspars Garda “Kāda var būt kultūrpolitikas loma šajā sarežģītajā ārpolitikas jaunā kursa veidošanas procesā? Esmu pārliecināta, ka kultūras un valodas darbs, ko veic Gētes institūts un citas Eiropas kultūras institūcijas, ir vitāli nepieciešams Eiropas pilsoniskās sabiedrības satīklošanā,” savā uzrunā uzsvēra Lenca. “Lai Eiropas un nacionālo valstu ārpolitikai ieliktu sabiedrisko pamatu, kā arī tai kritiski sekotu vai to pat mainītu, ir nepieciešama šī sabiedrības satīklošanās – mācoties kopīgi un vienam no otra, radot kopīgus mākslas darbus, apmainoties viedokļiem, sadarbojoties atceres kultūras darbā un daudz citos veidos.”

Kā to īstenot, Gētes institūts Rīgā ir nodemonstrējis ne vienreiz vien. Piemēram, sadarbībā ar Ģertrūdes ielas teātri 2015. gadā tapusī izrāde “Taņas dzimšanas diena” veidota ar mērķi radīt kopīgu politikas, kultūras un valodas telpu. Interaktīvais uzvedums ir kā atmiņu vakars, kurā dramaturģiski aranžēti un inscenēti atšķirīgi individuāli un kolektīvi stāsti par personīgiem un politiskiem notikumiem Latvijas vēsturē. Tādā veidā šis Latvijā un Vācijā vairākkārt veiksmīgais iestudējums tiecas veidot pamatu kopīgai nākotnei, kurā kultūras daudzveidība un iekļaušana ir pašsaprotami lielumi. 2016. gada novembris, teātra izrādes „Tanjas dzimšanas diena“ pirmizrāde, režisors – Mārtiņš Eihe. Izrāde tika izveidota projekta „Tavas atmiņas Latvijas nākotnei“ ietvaros sadarbojoties ar vēsturniekiem un Jauno Ģertrūdes teātri. | © Goethe-Institut Riga / Kaspars Garda Savukārt sadarbībā ar teātra grupu „Kvadrifrons“ radītais teātra projekts „Fake News“ (2019) pievēršas arvien nozīmīgākajai dezinformācijas tēmai, bet Vācijas Ārlietu ministrijas atbalstītais un sadarbībā ar laikmetīgās mākslas festivālu Survival Kit realizētais projekts “Komunalka” (2020) piedāvāja platformu sarunām, radošām darbnīcām, performancēm un interaktīvu demokrātijas teātri, īpaši vēršoties pie gados jauniem krievu valodā runājošajiem latviešiem. Abu uzvedumu mērķis bija kritiskās domāšanas, politiskās izglītības un līdzdalības veicināšana.

Digitalizācijas grūdiens un karš Ukrainā

Pasākumi hibrīdā un digitālā formātā ir aizvien nozīmīgāka Gētes institūta darba daļa ne tikai kopš pandēmijas. Tas ir veids, kā apzināt digitalizācijas iespējas un vienlaikus kritiski reflektēt par iespējamo iespaidu uz sabiedrību un politiku. Radošā industrija un tās vadošo pārstāvju satīklošana šobrīd ir būtiska kultūras darba daļa, piemēram, spēļu izstrādes maratona sesija “Slow Culture” (2021) ar dalībniekiem no Latvijas un Vācijas vai kopā ar Dānijas kultūras institūtu rīkotā „Sustainable Design Lab for Urban Development“ kā ieguldījums Baltijas jūras reģiona kultūras un radošās industrijas globalizēšanā. Jauni formāti tiek izmēģināti arī atmiņas kultūras darbā, piemēram, viedtālruņu lietotne “Vācu pēdas Latvijā”.

2021. gada novembris, diskusija "Sapņi par kosmosu Austrumos un Rietumos" Antidistopijas kongresa ietvaros. Attēlā: Georgs Zēslens, Deniss Hanovs un Elīna Reitere. | Ekrānšāviņš © Goethe-Institut Digitālās telpas nozīme pieaug, un tas ir jūtams ne tikai kultūras programmas darbā, bet arī pašā Gētes institūtā. Jaunās telpas Berga bazārā, uz kurieni Gētes institūts pārcēlās 2021. gada rudenī, iemieso moderna un mūsdienīga institūta koncepciju. Individuālu darba kabinetu vietā ir mobilas un pārvietojamas darba vietas un radošie biroji, kur kopā strādā dažādu institūta nodaļu darbinieki. Tiešsaistes kursi kļuvuši par pastāvīgu vācu valodas apguves formu, un arī jauniekārtotā bibliotēka piedāvā jaunus laikmetīgus formātus – CD vietā tiek piedāvāti Spotify saraksti, DVD nomainījuši straumēšanas piedāvājumi, un bibliotēkas grāmatu fondu papildina e-bibliotēkas piedāvājums.

Pandēmijas diktētais lēciens digitālajā telpā Gētes institūtam tagad lieti noder arī Ukrainas bēgļu atbalstīšanā. Pavisam neilgi pēc Krievijas karadarbības Ukrainā sākuma institūts nodrošināja bezmaksas tiešsaistes vācu valodas kursus un arī digitālus pašmācības kursus Latvijā patvērumu radušajiem bēgļiem no Ukrainas. Daļiņu dzimtenes svešatnē dzīvojošajiem piedāvā Gētes institūta bibliotēkas sarūpētās ukraiņu un citu tautību autoru grāmatas ukraiņu valodā, priekšā lasīšanas stundas ukraiņu bēgļu bērniem iedrošina gūt jaunus draugus jaunajā dzīvesvietā. Sadarbībā ar latviešu partneriem ar lielu intensitāti tiek rādīta arī ukraiņu māksla un kultūra – kino, teātrī un arī uz citām skatuvēm. Valda liela solidaritāte. 2022. gada septembris, Rīgas mērs Mārtiņš Staķis intervijā ar Berlīnes radiokanāla „radioeins“ moderatoru Knutu Elstermani radiotilta tiešraidē Gētes institūtā Rīgā. | © rbb radioeins / Beate Kaminski To visu papildina tādi projekti kā Rīgas radiotilts – Berlīnes raidorganizācijas „rbb“ divu programmu kopīgi veidotas četru dienu tiešraides no improvizētas studijas Gētes institūtā Rīgā. Reportāžu un interviju centrālais aspekts bija Krievijas īstenotā kara Ukrainā ietekme uz Latvijas sabiedrību un kultūru. Daudzie studijas viesi sniedza daudzpusīgu ieskatu tajā, kā dzīvo, strādā un domā latvieši un kāds ir noskaņojums valstī, kurā dzīvo liela krievvalodīgo minoritāte. Tika runāts arī par problēmām, kādas rodas Rīgā kā multietniskā pilsētā, un to, kā pret Ukrainu izvērstais karš mainījis attieksmi pret Krieviju.