Atmiņas kultūra “Vienaldzība nav noslēpjama”

Sergeja Lozņicas “Austerlica”
Sergeja Lozņicas “Austerlica” | Foto (fragments): © déjà-vu film

Veidojot filmu “Austerlica”, Segejs Lozņica caur kameras objektīvu vērojis bijušajās koncentrācijas nometnēs ierīkoto memoriālu apmeklētājus. Taču kāds ir atmiņas kultūras pienesums mūsdienās? Saruna ar ukraiņu režisoru par viņa vairākkārt godalgoto dokumentālo filmu.

Lozņicas kungs, Jūs jau daudzus gadus dzīvojat Vācijā. Pēc dokumentālajām filmām par Maidana notikumiem Kijevā un 1991. gada puča mēģinājumu Maskavā tagad esat uzfilmējis iespaidīgu filmu, kuras centrā ir Zaksehauzenes un Dahavas koncentrācijas nometņu memoriālu apmeklētāji. Kā Jūs nonācāt pie šīs tēmas?

Izejas punkts bija mans pirmais šāda memoriāla apmeklējums – Būhenvaldē. Tas bija savādi, es nezināju, kādu nostāju man ieņemt attiecībā pret šo vietu. Vēlme to noskaidrot kalpoja par iemeslu filmas veidošanai. Kā es, būdams tūrists, izjūtu šādu vietu? Jo, no vienas puses, bijušās koncentrācijas nometnes ir piemiņas vietas un kapsētas, no otras puses – tās ir arī vietas, kam jāļauj izprast, kā darbojās iznīcināšanas mašinērija.

Vai Jūsu skatījumā tas ir grūti savienojams?

Manuprāt, abas šīs puses – piemiņas vieta un izglītojošā vieta – darbojas viena pret otru. Un tādēļ cilvēki tur uzvedas dīvaini. Jo piemiņas vietā cilvēks var tikai iegrimt sevī un nodoties lūgšanām. Bet tas ir pretrunā tam, ko sagaidām no tūrisma ekskursijas uz “mācību vietu”. Otrs jautājums man bija, vai šāda vieta ļauj apjaust piedzīvotās šausmas.

Sergeja Lozņicas "Austerlica“
Treileris: Sergeja Lozņicas “Austerlica”

Filmā “Austerlica” esat īstenojis ļoti konsekventu estētisko koncepciju. Filma ir melnbalta. To veido garas, kompozīcijas ziņā lakoniskas epizodes. Netiek sniegts nekāds komentārs, nav ne fona mūzikas, ne interviju, ne starptitru. Skatītajam pašam jāatšifrē redzētais.

Manā darbā man principā ir ļoti svarīgi ļaut skatītājam domāt pašam. Es nevēlos uzspiest savu viedokli. Manā skatījumā kino ir tas, kas notiek skatītāju galvā. Filmas estētikas mērķis ir radīt distanci un atraisīt uzfilmēto notikumu no ikdienas konteksta, tā sakot, no dzīves plūduma. Tādējādi mums rodas iespēja palūkoties uz lietām izolēti un precīzāk. Un tas ir galvenais priekšnosacījums tam, lai par kaut ko padomātu.

Jūsu filma pārliecinoši nodemonstrē masu tūrismu uz piemiņas vietām. Spīd saule, apmeklētāji tērpušies vieglā apģērbā, saulesbrillēs un ar mugursomām. Un teju visiem līdzi ir viedtālrunis, fotoaparāts vai audiogids. Varētu domāt, ka ļaudis apskata kādu pili vai parku. Kopumā šāds masu tūrisms šķiet nepiemērots piemiņas vietai. Vai vasarā filmējāt tādēļ, lai to uzsvērtu?

Vai cilvēki uzvedas piedienīgi vai nē, jāspriež katram skatītajam pašam. Es uzskatīju, ka filmu vislabāk veidot vasarā, jo tad lietas atklājas daudz skaidrāk. Tā ir pārspīlējuma metode – lai kaut ko padarītu redzamu, tas jāpastiprina. Taču būtībā nav svarīgi, kāds apģērbs cilvēkiem mugurā. Vienaldzība nav noslēpjama. To atpazīst skatienos.

Sergeja Lozņicas "Austerlica" Sergeja Lozņicas "Austerlica" | Foto (fragments): © déjà-vu film Kā Jūs skaidrojat apmeklētāju uzvedību?

Apmeklējot bijušo koncentrācijas nometni, cilvēki tiek konfrontēti ar nāvi. Nāve tāpat kā piedzimšana ir daļa no cilvēka visuma. Taču mūsu kultūrā tā kopā ar reliģiju ir izstumta no dzīves. Filmā redzamā apmeklētāju uzvedība noteikti ir saistīta arī ar to, ka viņi nezina, kā izturēties pret nāvi.

Uzkrītošs ir fakts, ka vairums apmeklētāju bijušās koncentrācijas nometnes teritorijā fotografē vai pat uzņem pašbildes. Īpaši mulsinoša ir personu pozēšana pie vārtiem ar bēdīgi slaveno saukli “Darbs dara brīvu“. Kādēļ cilvēki šādā vietā fotografējas?

Tam, bez šaubām, ir daudzi iemesli, jo memoriālus jau apmeklē ļoti dažādi ļaudis. Šim jautājumam pievērsušies filozofs Zigmunts Baumans un kulturoloģe Aleida Asmane. Droši var apgalvot, ka cilvēki šajās vietās meklē identificēšanās iespēju. Parasti cilvēki fotografē, lai šajās atmiņās dalītos ar citiem. Taču vai kāds savam tuvākajam grib rādīt foto vai pašbildi ar uzrakstu “Darbs dara brīvu”? Tas ir interesants jautājums. Man pašam bija interesanti vērot, kādu valstu pārstāvji apmeklē bijušās koncentrācijas nometnes. Bez vāciešiem tur sastopami arī ļoti daudzi amerikāņi, austrālieši, itāļi, spāņi – bet tikai nedaudzas grupas no Austrumeiropas.

Sergeja Lozņicas “Austerlica” Sergeja Lozņicas “Austerlica” | Foto (fragments): © déjà-vu film Ko rāda Jūsu pieredze – kā holokausts tiek pieminēts Austrumeiropā, tajās Baltkrievijas un Ukrainas vietās, kur Otrā pasaules kara laikā notika ebreju iedzīvotāju masu slepkavības?

Bijušās Padomju Savienības teritorijā holokausta piemiņas vietas gandrīz neeksistē. Piemēram, Kijevā, Babijarā pēc vāciešu ienākšanas tika nošauti desmitiem tūkstoši ebreju. Tikai 20. gadsimta septiņdesmitajos gados tur tika uzstādīts pirmais piemineklis. Cilvēkiem par to nācās ļoti cīnīties.

Arī Vācijā atmiņas kultūra attīstījās daudzu gadu desmitu garumā un sastapās ar lielu pretestību.

Kad noticis kaut kas tik baismīgs, par to ir jādiskutē, to nedrīkst ignorēt. Šodien mēs zinām, ka pārciestās traumas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Tādēļ, manuprāt, ir ļoti bīstami nepievērsties šīm tēmām.
 

Sergejs Lozņica Sergejs Lozņica | Foto (fragments): © déjà-vu film Sergejs Lozņica (1964) dzimis Baltkrievijā un audzis Ukrainā. Bijis zinātniskais līdzstrādnieks Kibernētikas institūtā Kijevā. 1997. gadā absolvējis kinematogrāfijas studijas Maskavā. Lozņica veidojis vairākas īsfilmas un pilnmetrāžas filmas, tostarp dokumentālo filmu Maidans (2014), un spēlfimas Mana laime (Schastye moe, 2010) un Miglā (V tumane, 2012). Viņa veidotā dokumentāla filma Austerlica 2016. gadā starptautiskajā festivālā “Dok Leipzig” apbalvota ar galveno balvu “Zelta balodi”. Kopš 2001. gada režisors kopā ar ģimeni dzīvo Vācijā.