Kara traumas
Mantotās atmiņas

Bērnudārza bērni 1961. gadā
Bērnudārza bērni 1961. gadā | Foto (fragments): © Bundesarchiv

Otrā pasaules kara pēdas līdz pat mūsdienām saglabājušās daudzās ģimenēs, līdz pat otrajai un trešajai paaudzei. Žurnāliste Sabīne Bode “kara paaudzes mazbērnu” nedrošību skaidro ar psiholoģiski nepārstrādāto vecāku un vecvecāku pieredzi.

Bodes kundze, Jūs savās grāmatās pievēršaties jautājumam, kā vāciešu pieredze Otrā pasaules kara laikā ietekmē vēlākās paaudzes. Kāpēc mums vispār ir jāinteresējas par vecāku un vecvecāku paaudzes dzīvi?

Senči ir svarīgi. Tie ietekmē mūsu uzvedību, kaut arī mēs bieži to nemaz neapzināmies. Ja mēs pazīstam savus senčus un pievēršamies tam, kas viņi bijuši un ko piedzīvojuši, tas dod mums drošību. Citās kultūrās tas ir daudz vairāk atzīts nekā Vācijā. Otrajā pasaules karā piedzīvotais Vācijā bieži novedis pie tā, ka vairs nebija vēlēšanās pievērsties pagātnei un tā laika radītajām traumām. Bet šai pieredzei – jo īpaši kara laika bērnu piedzīvotajam – ir ilgstoša iedarbība līdz pat mūsdienām.

Kādā veidā?

Tas ir saistīts ar to, ko cilvēki – pirmām kārtām bērni – piedzīvoja karā. Bombardēšanas, bads, padzīšana un bēgšana, tuvinieka nāve, vardarbības pieredze. Apstākļi, kuros cilvēks jūtas bezpalīdzīgi pakļauts situācijai. Šāda pieredze, ja tā netiek pareizi psiholoģiski pārstrādāta, var novest pie traumām. Bet pēc kara tā notika ļoti bieži. Cilvēki priecājās, ka viss bija beidzies, un gribēja skatīties uz priekšu. Atkal sāka darboties skola, bērni pārstāja raudāt, un vecāki teica: „Priecājies, ka vēl esi dzīvs.” Turpretim piedzīvoto iztirzāt un tādā veidā psiholoģiski strādāt ar traumām viņi nevēlējās. Šī nepadarītā darba dēļ šodien cieš kara paaudzes mazbērni.
 
Kā Jūs definējat paaudzi, ko saucat par “kara paaudzes mazbērniem”?


Par kara paaudzes mazbērniem es dēvēju visus tos, kuru vecāki dzimuši vēl kara laikā. Tie lielākoties ir 20. gadsimta 60. un 70. gados dzimušie. Bet tie var būt arī cilvēki, kas pasaulē nākuši 20. gadsimta 50. vai 80. gados, ja viņu vecāki dzimuši līdz 1945. gadam. Bieži kara laika bērni vairs neatceras, kas toreiz notika, un tāpēc nereti neapzinās, ka viņi var būt traumēti. Saskaņā ar pētījumiem trešdaļa nav atguvusies no agrā vecumā piedzīvotām šausmām.

Nolikt malā savas vajadzības

Ko izraisa psiholoģiski nepārstrādātas traumas?

Traumēti cilvēki tikai ar lielām grūtībām spēj panest bezpalīdzības sajūtu, jo tā ir viņu traumas izraisītāja. Tajā pašā laikā nav gandrīz nekā bezpalīdzīgāka par zīdaini. Arī traumēta māte labi aprūpēs savu bērnu, baros, mazgās un pārtīs viņu. Taču emocionāli viņa izvairīsies no kontakta ar bērnu, kad jutīs viņa bezpalīdzību. Bērnā tas veido zaudējuma bailes. Tā nu bērns jau no agrīna vecuma darīs visu, lai māte būtu laimīga, un savas vajadzības drīzāk noliks otrajā plānā. Taču tādā veidā mātes un bērna attiecības nelabvēlīgi sagrozās. Psiholoģijā to sauc par parentifikāciju.

Kādas sekas tas atstāj tā dēvētās trešās paaudzes vēlākajā dzīvē?

Traumēti pieauguši kara laika bērni parasti nav spējīgi pa īstam mierināt savus bērnus. Viņi tikai apklusina un saka: „Tev nav jābaidās. Tas nav nekas traks.” Taču viņi bērnu neapskauj un netur rokās tik ilgi, līdz viņš nomierinājies. Tas kara paaudzes mazbērnus bieži noved pie spēcīgas nedrošības izjūtas. Tāpat kara mazbērni bieži izjūt pārspīlētu atbildību par vecākiem, savukārt vecāki tur viņus ļoti stingrā aizbildnībā līdz pat lielam vecumam.
 
Kā ģimenes noslēpumi ietekmē ģimenes locekļu attiecības? Un kāda ir to loma attiecībā uz traumām?


Arī tie var novest pie dziļas nedrošības un trūkstošas pārliecības par nākotni. Tie rodas drīzāk no tā, ko dēvē par “līdziesaisti vainā” (“schuldhafte Verstrickung“). Piemēram, ja vectēvs bijis nacionālsociālistiskās SS organizācijas biedrs vai ja kāds bijis vardarbīgs vai netaisns pret citu cilvēku, lai gūtu sev kādu labumu. Rezultātā netiek runāts par piedzīvoto – vai nu nespējot atrast vārdus, lai aprakstītu šausmas, vai arī tāpēc, ka neviens vairs to negrib atcerēties. Tātad atmiņas – pretēji tam, kā ģimenē būtu jābūt– vairs netiek nodotas tālāk, un zūd kontakts ar senčiem. Tas rada nedrošību.

Bērni jūt pretrunas

Savās grāmatās Jūs esat nonākusi pie secinājuma, ka šie noslēpumi spēcīgi ietekmē nākamās paaudzes.

Bērni ļoti precīzi jūt, kas notiek un vai kaut kur ir pretrunas. Vienlaikus viņi ir viegli vadāmi. Ja viņiem saka: „Ko tu tur atkal izdomā. Tur nav par ko satraukties. Nejautā. Tu nu gan esi jocīgs!”, tad viņi paklausīs. Bērni negrib būt jocīgi, viņi grib būt piederīgi. Tā viņi mācās ignorēt faktus un sāk domāt, ka nevar uzticēties paši savai uztverei. Tas vēlāk var novest pie nepietiekamas cilvēku pazīšanas. Bēgļu ģimenēs bieži sastopama arī izteikta neuzticēšanās visam svešajam.