Globālā kontrole un cenzūra
Rīga | 13.09. - 21.10.2018

Par izstādi

Šogad Latvija svin valsts dibināšanas simto gadskārtu. Tomēr pusgadsimta garumā jaunā, 1918. gadā dibinātā republika cietusi no iznīcināšanas, deportācijām un apspiešanas. Neilgi pēc Otrā pasaules kara sākuma valsti ieņēma padomju karaspēks, atnesot sev līdzi ilgus represiju un okupācijas gadus – padomju represijas 1940. un 1941. gadā un nacistu represijas no 1941. gada vasaras. Vistraģiskākais bija 1941. gads, kad abas okupācijas varas iznīcināja ap 100 000 jeb 5% Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā vairāk nekā 70 000 ebreju, kurus nošāva vācu okupanti. Arī pēc nonākšanas atkārtotā Sarkanās armijas okupācijā 1944. gadā jaundibinātā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika piedzīvoja ārkārtīgi plašas masu deportācijas un brīvības centienu un spēku vajāšanu, ko izvērsa totalitārais režīms. Pat pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas (1990.g.) prosovjetiskie spēki 1991. gada 20. janvārī – laikā, kad simtiem tūkstošu cilvēku bija izveidojuši barikādes Rīgas vecpilsētā, lai nepieļautu padomju karaspēka piekļūšanu stratēģiski nozīmīgām ēkām, un OMON specvienība triecienā uzbruka Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai, nogalināja vēl piecus cilvēkus. Divi no tiem bija kinooperatori, kas filmēja notiekošo. Līdz pat neatkarības atgūšanai sabiedriski un politiski noteicošie faktori Latvijā bija ienaidnieku un šķietamu draugu īstenota uzraudzīšana, kontrole un cenzūra.


Taču politikā draudzība vienmēr ir tikai metafora skaidri noteiktām interesēm. Tāpēc arī šodien ir daudzējādi iemesli būt modriem, piemēram, attiecībā uz netiešo politisko ietekmi vai nepārprotamām globālu privātā biznesa koncernu interesēm.

Zināšanas ir vara. Taču vēl vairāk varas ir tam, kurš pārvalda informācijas plūsmu. Vispirms tas ir spēkā šodien dominējošajā digitālajā kultūrā, kur vispasaules tīmeklis padara iespējamu visas tur pieejamās informācijas kontroli un manipulēšanu.

Mobilo komunikācijas ierīču eiforiska izmantošana novedusi pie tā, ka šodien visā pasaulē savstarpēji ir saistīti miljardiem cilvēku. Ik dienu tiek ģenerēti un pāris sekunžu laikā pa visu zemeslodi izplatīti miljardiem visa veida saturu un datu. Vēl tapšanas fāzē, pat pirms šie dati sasnieguši savus adresātus, tos masveidā pārtver, kontrolē un pēc tam saviem mērķiem tālāk izmanto privātie pakalpojumu sniedzēji un valsts dienesti. Ar digitālās komunikācijas formām līdz šim tika saistīta cerība par jaunu demokrātisku līdzdalību. Taču pēdējā laikā tās perversi tiek izmantotas kā ideālas tālvadības slēdzenes miljardiem cilvēku kontrolēšanai un vadībai.

Tas, kurš izmanto digitālās komunikācijas formas, tiek izmantots pats.

Tas ir noteikums, uz ko mēs visi ērti esam ielaidušies, lai gūtu labumu no šīm komunikācijas formām. Viedtālruņi, kas ik uz soļa pavada savus īpašniekus, tiek inficēti ar izspiegošanas programmām un bez mūsu ziņas var tik izmantoti kā novērošanas kameras un noklausīšanās ierīces. Jebkurā mirklī ir nosakāmas mūsu uzturēšanās vietas un kustību maršruti. Jebkurā laikā bez vaicāšanas var tikt analizēta un nodota tālāk informācija par mūsu sērfošanas un pirkšanas paradumiem, mūsu kontakti, aizraušanās un vājības.

Kontrole un cenzūra savstarpēji nosaka viena otru; tās nevar tikt aplūkotas nošķirti. Pilsoņu, institūciju un uzņēmumu kontrole, jā, arī demokrātiski ievēlētu politiķu un parlamentu, kā arī žurnālistu un juristu kontrole jau izsenis ir bijis slepenais un vienlaikus visiem zināmais valsts dienestu uzdevums. Taču pēdējā laikā šī vēsturiskā prakse ir paplašināta ar valstiski leģitimētu visu pilsoņu izspiegošanu, ko īsteno ietekmīgi pakalpojumu sniedzēji un komercuzņēmumi. Un tajā pašā laikā valstiskas institūcijas ar vislielāko bardzību vajā un soda drosmīgus žurnālistus par vispārībai svarīgas informācijas tālāknodošanu, pat par nelegālas kontroles atmaskošanu, par sabiedrības uzmanības vēršanu uz cenzūru un spīdzināšanu. Arī šodien sistēmu kritizējoši žurnālisti, mākslinieki, rakstnieki un trauksmes cēlēji tiek likti pie kauna staba kā nodevēji. Viņus vajā visos kontinentos, viņiem draud ar publicēšanās aizliegumu, mājas arestu un ceļošanas aizliegumu, mūža ieslodzījumu vai pat nāvi. Tieši pēdējā laikā atklātībā nākuši daudzi gadījumi, kad arī demokrātiskas iekārtas valstis īstenojušas starptautisku žurnālistu vajāšanu un pat noslepkavošanu.
 
Pēc miljoniem cilvēku vajāšanas nacistiskā režīma laikā, pēc Otrā pasaules kara Džordža Orvela metaforiski sabiezinātā, dievam līdzīgā, visuresošā kontroles instance Lielais Brālis pirmoreiz iemieso totalitāru valsts kontroli ar elektronisko mediju starpniecību. Tā Staļina diktatūras laikā miljoniem cilvēku tika ieslodzīti cietumos un lēģeros, mocīti un nogalināti. Arī Makartija ēras komunistu medībās ASV, atšķirīgu uzskatu dēļ tika vajāti cilvēki. Tas attiecas arī uz situāciju Latvijā vācu okupācijas, Staļina ēras, kā arī pēc tam sekojošajā laikā. Līdzās Franko un Salazara diktatūrai Spānijā un Portugālē, Pinočeta, Suharto un Čaušesku režīmiem arī Vācijas Demokrātiskā Republika sava režīma pastāvēšanu līdz 1989. gadam nodrošināja ar visuresošu izspiegotāju sistēmas palīdzību. Līdzīgā formā visaptverošu kontroli īstenoja visu Austrumeiropas valstu slepenie dienesti.
 
Vēlākais kopš 1947. gada Five-Eyes valstu – ASV, Kanādas, Lielbritānijas, Austrālijas un Jaunzēlandes – uzturētais globālais spiegošanas tīkls Echelon ir orientēts uz politiskās, ekonomiskās un privātās komunikācijas noklausīšanos, kā Austrumos, tā Rietumos. No padomju okupācijas sākuma 1944. gadā līdz pat neatkarības atgūšanai arī Latvijai nācās samierināties ar sistemātisku pasta, sakaru un radio sistēmas kontroli.
 
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā digitālais satīklojums nu devis iespēju arī automatizētai visaptverošai un mērķtiecīgai internetā pieejamās informācijas pārtveršanai, apstrādei un saglabāšanai, kā arī mērķtiecīgai interneta lietotāju izspiegošanai jebkurā laikā un visur pasaulē. Edvarda Snoudena un citu trauksmes cēlēju drosmīgie atmaskojumi ir skaidri parādījuši, ka šīs totālās elektroniskās kontroles iespējas plašā mērogā attīstīta un izmanto kā rietumu, tā austrumu valstu dienesti. Nesen atklātībā nākušās demokrātisku valstu sabiedriskās domas manipulācijas priekšvēlēšanu laikā, ko īstenojušas veselas „troļļu” armijas pieder pie tā paša necaurspīdīgu darbības shēmu repertuāra, kā valdību un nevalstisko organizāciju digitālās infrastruktūras uzlaušana.
 
Līdzās elektronisko tīklu komunikatīvo metadatu analīzei un tiešai piekļuvei personas datiem arvien biežāk parādās arī atklāta vai slēpta cenzūra, kas tiek īstenota ar manipulāciju vai izslēgšanas palīdzību. Tur, kur bailes no draudošas cenzūras kā kontroles mehānisma nav pietiekami iedarbīgas, iedzīvotājiem svarīgas informācijas turēšana slepenībā tiek panākta, liedzot žurnālistiem piekļuvi un kontrolējot viņus (ar iefiltrētu žurnālistu palīdzību), mērķtiecīgi kavējot atsevišķas publikācijas vai reportāžas par konkrētu sfēru tematiem. Arogantā „alternatīvo ziņu” publicēšana pēdējā laikā pārvēršas plaši izplatītā politiskās ietekmēšanas instrumentā.
 
Tipiskais cenzūras pamatojums vienmēr ir bijis reāls vai simulēts apdraudējums drošībai, ko radītu informācijas atklāšana, un visbeidzot šķietami teroristisku draudu novēršana. Tādā veidā drošība šodien ir kļuvusi par izplatītāko un lētāko atslēgvārdu, kas ļauj bez iebildumiem īstenot katru lai cik autoritāru pasākumu. Komunikācijas un informācijas kontrole un manipulācija, kā arī uzraudzīšana un sodīšana beigu beigās kalpo nevis galvenokārt pilsoņu drošības garantēšanai, bet nereti arī pastāvošās neleģitīmās varas uzturēšanai, taču šādās darbībās allaž tiek vainots tikai konkrētās puses ideoloģiskais ienaidnieks.
 
Nevienam vairs nav pārskata par kontroles un cenzūras tehniskajām iespējām elektroniskajos tīklos. Līdzās tam, ka zinām par politiski motivētiem pamatīgiem spiegošanas manevriem, ko īsteno valsts, mēs jau sen zinām arī par saimniecisko uzņēmumu masīvo ietekmi uz sabiedrisko, kā arī privāto sfēru, uz politiskajiem un ekonomiskajiem lēmumiem, kā arī uz mūsu konkrēto, individuālo uzvedību. Globāli strādājoši, biržās augsti kotēti koncerni kā Alphabet Inc., Amazon, Facebook, Microsoft, Apple un daudzi citi mērķtiecīgi gūst peļņu ar masveida datu ieguvi, izmantodami savu lietotāju individuālās un sabiedriskās atkarības no visu veidu sociālajiem medijiem.

Tādā veidā atrašanās visvarenu kontroles un cenzūras instanču varā ir kļuvusi par conditio humana, par mūsu kultūras pamatnoteikumu.

Kaut arī mēs vēl varam pamatos to apzināties un apsvērt, tomēr atcelt acīmredzami vairs to nespējam. Mēs pie tā esam pieraduši, tāpat kā pie neskaitāmajām videokamerām, vairs neļaujot tām mūs aizkavēt ceļā uz darbavietu vai mājām. Mēs taisnā ceļā dodamies uz to, lai kontroli un cenzūru akceptētu kā vispārēji pastāvošu, tāpat kā esam iemācījušies pieņemt kā principiāli pastāvošus tādus mūsu modernās eksistences nosacījumus kā satiksmes troksnis, visuresošā reklāmas klātbūtne, vides piesārņojums, nenozīmīgums politiskajā telpā.
 
Neskatoties uz ārkārtīgi satraucošajām atziņām, liela sabiedrības daļa šodien jau ir rezignēti samierinājusies ar visuresošo valstiskās un privātās kontroles klātesamību. Cerams, ka mūsu mazbērni vēl spēs mums pajautāt, ko tad mēs esam darījuši, lai to novērstu – unificētā sabiedrībā šādi jautājumi vairs netiks uzdoti.

Izstāde GLOBAL CONTROL AND CENSORSHIP/GLOBĀLĀ KONTROLE UN CENZŪRA pēta neapturamo kontroles un cenzūras iespiešanos mūsu ikdienā. Izstāde tapusi partnerībā ar ZKM | Karlsrūes Mākslas un mediju centru un sadarbībā ar Heidelbergas universitātes Politiskās zinātnes institūta Tīmekļa politikas darba grupu un Karlsrūes Tehnoloģiju institūta (KIT) Lietišķo drošības tehnoloģiju kompetenču centru (KASTEL). Pārējie nozīmīgie sadarbības partneri ir Reportieri bez robežām, reģistrēta biedrība Chaos Computer Club (CCC) un netzpolitik.org.

Vislielāko paldies izstāde ir parādā visiem tiem trauksmes cēlējiem, kam bija un ir drosme informēt sabiedrību par valsts un privātā biznesa nedemokrātiskajām praksēm.

Izstādi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā rīko Gētes institūts Rīgā un Jauno mediju kultūras centrs RIXC. Izstādes kuratori ir Bernhards Serekse un Līvija Nolasko-Rožāsa.