Lena Gorelika
Krāsa, kurā smaržo dzimtene

Katrai dzimtenei ir sava krāsa, smarža un garša. Mana Dzimtene ir melnbalta kā bērza tāss un pelēka kā daudzdzīvokļu augstceltņu betons. Manā dzimtenē pelēkas augstceltnes bija drošība un kopība, un tur, kur es esmu mājās, tām tiek piedēvēta sociāla lejupslīde un  bezcerīgums.
 

Lena Gorelika

Ir lielie jēdzieni: mīlestība, brīvība, dzimtene. Tie ir savstarpēji saistīti, tie skaļi skan, bet tie stāsta tik daudzus dažādus stāstus. Ikviens stāsts par mīlestību vienmēr būs vienreizējs, katra brīvības izjūta būs kā pirmā uz pasaules, katrai dzimtenei ir sava smarža, garša, īpašā māju sajūta.

Dzimtene ir melnbalta, un tā ir pelēka, bet tas nav tas pelēkais, kas rodas, sajaucot melno un balto. Tā ir subjektīva, tā ir manējā, un tai nav nepieciešama definīcija, jo tā nav jēdziens; tā ir sajūta. Melnbaltais ir bērza tāss, slikta klišeja, ko cenšas izstāstīt krievu dvēsele. Pelēkais ir daudzdzīvokļu augstceltņu betons, austrumu nehumānās pilsētplānošanas simbols. Es zinu, ko šie tēli nozīmē, bet es tos nejūtu. Es jūtu dzimteni, tas ir skaļš teikums, tātad to es gandrīz atmetu. Dzimtene ir sajūta, tā drīkst teikt, sajūta ir subjektīva, tā ir privāta un intīma, arī individuāla. Tai ir krāsa, smarža, attēli, kuriem nav nepieciešams retro filtrs, un personiskās dabas dēļ tā nav nekāds strīda priekšmets.

Māja, vieta, zeme

Dzimtenei – kaut arī vācu valodā tas sakņojas šī jēdziena etimoloģijā – nav jābūt nekādā sakarā ar mājām, vēl vairāk, dzimtene un mājas var un drīkst būt tieši antonīmi. Manā dzimtenē pelēkas augstceltnes bija drošība, kopība un jūtas, un tur, kur es esmu mājās, tām tiek piedēvēta sociāla lejupslīde, kriminalitāte un bezcerīgums. Tas, ka dzimtene un mājas var būt savstarpēji tālas un svešas kā burtiskā, tā pārnestā nozīmē, ir tikpat personiska tēze, kāda vienmēr bijusi un būs jebkura – par vienu, starp citu, līdz šim nav izdevies vienoties – šī jēdziena definīcija. Gan definēju, gan jūtu es vācu valodā, kas nav mana dzimtā valoda, bet ir manas mājas. Valoda pieder man: vārdi man atdodas. Ja tie to nedara, es tos piespiežu. Tie viļas manī, tāpat kā arī es viļos tajos. Varētu teikt, ka mēs esam savstarpējās attiecībās, tādās, kurās es varu lidot un krist, un varētu jautāt: Vai valoda nav tava dzimtene? Un es mitētos, noteikti. Es mitētos un pakratītu galvu kā atziņu: mājas ir, kur es pārvietojos brīvi un kaili un ar visu, kas es esmu. Taču mājām nav obligāti jāatrodas dzimtenē, un dzimtene dažreiz var būt pavisam sveša. Kad es braucu uz Krieviju, tad ar pirkstiem nobraucu pār bērza melnbalto tāsi, un es sajūtu drošību, kad skatos debesīs un skatu man aizklāj pelēkas augstceltnes, taču es to aprakstu valodā, kas man pa šo laiku kļuvusi sveša, un veidu, kā es domāju, cilvēki tur nesaprot. Šī ambivalence ir tā, kas sūta ceļojumā cilvēkus, par kuriem saka, kāds dodoties pie savām saknēm. Es nezinu, vai tas ir iespējams, pārstādīt saknes, meklēt saknes, zināt saknes. Kaut kāda jēga jau tam ir, ka tās guļ ieraktas zemē.

Ja kaut kas ir grūti aptverams, parasti tiek mēģināts veselumu sadalīt detaļās. Dzimtenei, ja mēģina šādi, ir telpas, laika, sociālā, emocionālā un kultūras dimensija. Tas izvirza jautājumus: vai dzimtene ir māja, vieta, valsts? Vai līdz ar to dzimtenei ir arī robežas, ko kurš? kāds cits? kad? novilcis, vienkārši tā? Vai dzimtene ir tur, kur visi saprot manas valodas humora pilnās fineses, vai dzimtene ir tur, kur dziesma saviļņo sirdi? Vai dzimtene ir tad, kad atmiņas pārklāj tagadni, jeb tā ir tur, kur ir nozīmīgie cilvēki, kuru smiekliem zinām svaru? Vai visām šīm dimensijām – ģimenei, draugiem, valodai, smaržām, nokrišņu daudzumam, koku lapu krāsai, jokiem, pieklājības frāzēm – drošība ir nedalāmi saistīta ar to būtību? Vai šo drošību – ja jau tā būtu savienojošais elements – iespējams reģionāli norobežot, sagrupēt vai definēt?

Eiropa kā dzimtene

Eiropa – līdzīgi kā dzimtene – ir skaļš vārds. Manā bērnībā Eiropa bija vieta, kontinents, lai būtu precīzāk, jēdziens, ko es mācījos no galvas pa vidu starp Austrāliju un Ziemeļameriku, tāds, kas, starp citu, pēc vienotības skanēja daudz mazāk nekā abi pārējie nosauktie, jo zem sava vārda sapulcināja tik daudzas zemes. Pie šīm zemēm piederēja manējā, kur bērza tāss melnbalto un savu māju pelēko es pieņēmu bez nepieciešamības definēt kā dzimteni, un visas tās pārējās zemes, kas šķita nesasniedzamas, un kuras es saistīju ar bagātību un – neizskaidrojamā veidā – zemestrīcēm. Man acīmredzami bija ļoti neskaidras un ļoti aplamas zināšanas seismoloģijā, bet skaidri smeldzīga nojauta, kādu sajūtu var radīt politiski novilktas robežas.

Eiropas ģeogrāfiskās robežas kopš manas bērnības nav pārvirzījušās ne par kripatu, toties jo vairāk ir manījies tas, ko ar šo jēdzienu vēlas vienot vai šķirt. Kad runā par Eiropu, tad domā pasaules mērogā darbojošos politisku spēku, tādu, kas, piemēram, pēc vēlēšanās kā partneris vai pretspēlētājs tiek nolikts līdzās vai pretnostatīts ASV. Grāvis, kas noteica manu bērnību – un līdz ar to manu dzimtenes jēdzienu – varbūt tika pārvirzīts dažus simtus kilometrus uz austrumiem, taču aizvien vēl pastāv un aizvien vēl šķir arī ģeogrāfisko Eiropu. Mēs visi tagad esam eiropieši, un tiem, kas labāk sauc sevi par vāciešiem, ungāriem, poļiem, itāļiem, kas tā sevi sajūt, viņiem vajadzētu, taču viņi nepiedzīvo šo sajūtu – eiropeiskumu. Viņiem vajadzētu būt eiropiešiem. Tomēr neizjūt to, jo saikne starp Horvātiju un Franciju ir ekonomiska, politiska, racionāla, vēsturiski apzināta un nākotnē vērsta, taču tā nav emocionāla. Eiropa kā dzimtene vairumam eiropiešu ir tikai ideja, līdz viņi šo dzimteni pamet.

Lielie jēdzieni

Jautājumi: Ja dzimtene ir personiska sajūta, ja tā nav kaut kas, ko var noteikt ar jaunām politiskām konstelācijām vai robežām, vai tādā gadījumā tai ir jābūt kaut kam statiskam? Vai dzimtene nevar un nedrīkst arī pārmainīties? Manējā ir pārmainījusies, tik ļoti, ka es to neatpazīstu, un tādu, kādu to tagad redzu, arī negribu atpazīt. Vai dzimtenei jāpaliek vienskaitlī, vai tā nedrīkst augt, kļūt par daudzskaitli, vai mums nedrīkst būt dzimtenes? Vai mēs nedrīkstam tās definēt paši? Dzīve, kas piespieda manus vecākus kopā ar mani un brāli izceļot, izrāva mani no dzimtenes, bērnības vienkāršās drošības, kam nebija nepieciešami lieli jēdzieni kā dzimtene, un tagad es nezinu, vai zeme, kurā es dzīvoju, kurā rakstu, lamājos, šaubos un mīlu valodā, ko sauktu par savu dzimteni, vai tā drīkst būt vairāk nekā manas mājas, vai tā drīkst būt mana dzimtene? Nevis otrā, nevis jaunā, bet tāda, kurai nav nepieciešams adjektīvs? Vai dzimtene drīkst būt daudzskaitlis, vai jēdziens drīkst stiepties? No ciema uz ciemu, no pavalsts uz pavalsti, no valsts uz Eiropu, no kontinenta uz kontinentu? Vai mēs drīkstam to izstiept, stiepjot to laika dimensijā, iztēlojoties to kā izkrāsojamu lapu? Reiz tā bija balta, tas bija ļoti sen pirms mūsu laika. Tagad uz tās ir krāsu traipi, sazīmētas mājas, cilvēciņi vai dzīvnieki. Vai šis attēls ir pabeigts uz visiem laikiem, jeb mēs varam iztēloties, ka to drīkst zīmēt tālāk? Ar ogli, nevis krāsainajiem zīmuļiem, ar jaunām figūrām un rakstiem. Vai dzimtene drīkst būt process un līdz ar to arī iespēja, nākotne?

Kā pubertējošie, kam jācīnās pret visu, ko par priekšzīmi rāda vecāki, lai sajustu pašiem sevi, liela daļa visu eiropiešu – uztraucošā kārtā pieaugošā skaitā – turas pie tā, kas ir pretrunā eiropeiskās dzimtenes sajūtai: pie reģionālām tradīcijām, nacionālās identitātes un katras atsevišķās reālās vai galvā eksistējošās robežas. Eiropas vienotība arvien vairāk kļūst par lamuvārdu, daudz ātrāk nekā tā spēj nonīkt kā farss. Šajos laikos dzimtene tik daudziem kļūst par ko tādu, kas cīnās pret citām dzimtenēm, ko tādu, kurā nedrīkst ienākt svešie. Mana, kliedz cilvēki, it kā sēdētu smilšu kastē un viņiem nāktos aizsargāt savas rotaļlietas. Un viņi vēlas mūri tai apkārt. Dzimtene kļūst par cīņas jēdzienu, par tumšu noskaņojumu, par spēku, kas vērsts pret citiem. Tā ir zaudējusi visu bērnišķo, nevainības sajūtu, savas krāsas. Melnbalts. Pelēks.