Dzimtene

Centrālajā un Austrumeiropā bieži mēģina personisko „dzimteni“ no ārpuses padarīt par sava veida politisko „tēvzemi“. Taču šodien „dzimtene“ arvien retāk ir kartē iezīmēta vieta. Mēs nēsājam to sev līdzi, viedtālruņa veidolā.
 

Jautājums par dzimteni ir zināmā saistībā ar individuālo attīstību un paša identitātes emocionālo gruntējumu.
 

Ja kāds man jautā, ko man nozīmē dzimtene[1], es stāstu par Dr. Heimātu, manas pirmās amalgamas plombas tēvu.

Viena no pazīstamākajām Igaunijas mūsdienu rakstniecēm pēta, vai arī igauņu valodā pastāv vārds vai jēdziens, kas līdzinās jēdzienam “dzimtene”.
 

Katrai dzimtenei ir sava krāsa, smarža un garša. Mana Dzimtene ir melnbalta kā bērza tāss un pelēka kā daudzdzīvokļu augstceltņu betons. Manā dzimtenē pelēkas augstceltnes bija drošība un kopība, un tur, kur es esmu mājās, tām tiek piedēvēta sociāla lejupslīde un  bezcerīgums.