Pārspīlējumi
Vai Kafka bija "drāmas karaliene"?

Veselība, ķermeņa svars, ar tēvu saistītie kompleksi un šaubas par paša literāro talantu – Kafku mocīja daudzas problēmas, kuras viņš tēlaini un emocionāli attēlo savos darbos, vēstulēs un dienasgrāmatās. Vai var apgalvot, ka viņš reizēm varbūt ir nedaudz pārspīlējis un ka slaveno Prāgas rakstnieku, lietojot mūsdienu izteicienus, varētu saukt par „drāmas karalieni“? Spriediet paši!
 

Tomašs Moravecs

„Ja es tā padomāju, tad jāsaka, ka manis audzināšana dažā labā jomā man ir ļoti kaitējusi,“ rakstīja Kafka neilgi pirms savas divdesmit septītās dzimšanas dienas (1910) savā dienasgrāmatā. Viņa slavenā un nekad nenosūtītā „Vēstule tēvam“, dēla literāra apsūdzība tēvam, sekmīgajam veikalniekam Hermanim Kafkam, tajā laikā vēl ne tuvu nebija uzrakstīta (paies vēl deviņi gadi, līdz Kafka sacerēs šīs 103 manuskripta lappuses). Ir pilnīgi skaidrs, ka netaisnības sajūta jaunajā vīrietī rūga jau krietnu laiku pirms tam.

Vai viņš pārspīlēja? Francs Kafka divdesmit septiņu gadu vecumā bija veiksmīgs jauns vīrietis, juridisko zinātņu doktors, ieņēma respektablu amatu un bija atzīts sabiedrībā. Viņam bija gan šaurs, toties ciešs draugu loks (viņš aizvadīja daudz jauku stundu kopā ar savu draugu Maksu Brodu Prāgā un ceļojumos Itālijā), mīlestības viņa dzīvē arī nav trūcis. Un tomēr bija gana daudz cilvēku, kuriem viņš kaut ko gribēja pārmest: „Šis pārmetums skar veselu pulku ļaužu – manus vecākus, dažus radiniekus, atsevišķus mūsu nama viesus, dažādus rakstniekus, vienu noteiktu virēju, kura mani vienu gadu veda uz skolu, veselu baru skolotāju … īsi sakot, šis pārmetums kā duncis vijas cauri sabiedrībai.“

Visu savu mūžu es esmu bijis miris…

Kas vieniem krass pārspīlējums, tas citiem mākslinieciska brīvība, lai uzsvērtu savas idejas un vārdus. Vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk Kafka savam draugam Maksam Brodam rakstīja šādi: „Visu savu mūžu es esmu bijis miris, un nu es patiešām nomiršu. Mana dzīve bijusi saldāka nekā citu ļaužu dzīve, tāpēc mana nāve būs jo briesmīgāka.“ Nē, viņš nedraudēja izdarīt pašnāvību, drīzāk dramatizēja neapmierinātību ar savu literāro daiļradi: „Rakstnieks manī, protams, tūlīt nomirs, jo tādam literāram tēlam nav pamata, nav sastāva, tas pat nav veidots no putekļiem…“

Jā, runa ir par teikumiem, citātiem un domām, kas izrauti no Kafkas dzīves konteksta, un tā būtu kļūda, ja mēs no šiem fragmentiem izdarītu kaut kādus būtiskus secinājumus. Tomēr interesanti, ka līdzīgi „dramatiski izsaucieni“ kā sarkans pavediens vijas cauri pirmām kārtām jau Kafkas privātajai sarakstei. „Tāds, kāds es esmu, es drīkstu dzīvot, ja citādi nav iespējams,“ trīsdesmit gadu vecumā Kafka rakstīja savai toreizējai līgavai Felīcei Bauerei, vienā elpas vilcienā atklāja viņai savas jūtas, tomēr tajā pašā laikā viņu dramatiski atgrūda no sevis: „es plosos uz iekšpusi, nomoku vienīgi vēstulēs, bet, tiklīdz mēs dzīvosim kopā, es kļūšu par bīstamu nerru, ko vajadzētu sadedzināt sārtā. Kādu postu es nodarīšu! Kādu postu būšu spiests nodarīt! Un ja es neko sliktu neizdarītu, būtu no tiesas pazudis, jo tas būtu pret manu dabu, un tas, kurš būtu kopā ar mani, būtu pagalam.”

Es kļūstu resns!

Nekavēsimies ilgāk pie tumšajiem eksistenciālajiem kliedzieniem: Kafkas dienasgrāmatās mēs atrodam arī pierādījumus tam, ka viņš priecājās par sevi, pat daudz vairāk, ka viņš sevi arī prata novērtēt. „... un ja arī es esmu augumā diezgan mazs un nedaudz resns, es tomēr daudziem patīku, arī meitenēm. Par to neko nevar sacīt,“ viņš rakstīja savā dienasgrāmatā jau pieminētajā 1910. gadā. „Vēl nesen viena pateica ko ļoti prātīgu. ‚Ak, kaut es varētu jūs kādreiz redzēt kailu, jūs noteikti būtu tik glīts, ka gribētos jūs noskūpstīt‘ viņa teica.“ Un tomēr Kafka – jūs jau uzminējāt – visus tos, kuri viņu audzinājuši, vainoja par to, ka viņš ar savu ķermeni un izskatu kopumā bija ļoti neapmierināts, kaut gan objektīvi viņš bija glīts cilvēks.

Galu galā viss ar paša ķermeni saistītais Kafkam vienmēr bijis svarīgs temats: „Neraugoties uz bezmiegu un galvassāpēm, es kļūstu resns, ne tik ļoti kā mans direktors, tomēr atbilstoši savam postenim,“ 1917. gada 20. jūlijā Kafka rakstīja līgavai Felīcei Bauerei. Šajā vēstulē viņš arī godīgi aprakstījis, kas viņu padarījis resnu. „Vakardienas ēdienkarte: pusē vienpadsmitos – 2 x piens, medus, 2 x sviests, 2 bulciņas; vienpadsmitos ½ kg ķiršu; divpadsmitos ķeizargaļa, spināti, kartupeļi, vaniļas nūdeles, bulciņas; trijos pēcpusdienā tase piena, 2 bulciņas; piecos pēcpusdienā šokolāde, 2 x sviests, 2 bulciņas; septiņos vakarā dārzeņi, salāti, maize, Emmentāles siers; deviņos vakarā 2 kūkas, piens,“ un piebilda: „Nu?“. Šķiet gan, ka mīļā Felīce priecājās par līgavaiņa apetīti, nevis uztraucās par viņa lieko svaru. Galu galā viņai jau bija pieredze ar Kafkas pārspīlējumiem. Jau 1913. gada februārī, tikko pusgadu pēc abu iepazīšanās, Kafka varbūt pārlieku dramatiski bija Felīci brīdinājis, kas viņu sagaida, piekrītot ar viņu veidot nopietnākas attiecības: „Es esmu ļoti nelaimīgs cilvēks, un Tev, mīļotā, nāksies likt lietā visus spēkus, lai būtu par līdzsvaru visai šai nelaimei.“

Un visu pārējo bez izņēmumiem sadedzināt

Jau Kafkas sarakstē ar Felīci (viņš tai uzrakstījis aptuveni 500 vēstuļu) atrodami daudzi līdzīgi emocionāli kliedzieni. Felīce (droši vien) nekad neuzzināja, kāds bija viņu saderināšanās galvenais iemesls. Kafka gadu pēc abu pirmās satikšanās ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Nespēju viens pats panest savu dzīvi, nevis nespēju dzīvot, gluži pretēji, ir pat neticami, ka es mācēšu dzīvot kopā ar kādu, bet es nespēju panest savas dzīves triecienus, savas prasības, laika un vecuma uzbrukumu, vēlmes rakstīt nepastāvīgos uzplūdus, bezmiegu, vājprāta tuvumu – panest to visu viens pats es neesmu spējīgs. Varbūt, es, protams, piebilstu. Savienība ar F. dos manai eksistencei lielāku spēku pretoties.“

Vai viņš pārspīlēja, vai arī pārāk labi sevi pazina? Pēc četriem gadiem, kuros abi divreiz tika saderināti un divreiz derības tika atceltas, viņu attiecības beidzās, un Felīce drīz pēc tam sāka rūpēties par laimes līdzsvaru sava jaunā vīra, bankas prokūrista Morica Marases, dzīvē.

Un Kafka? Viņš nepalika viens, pēdējos, jau slimības apzīmogotajos, mūža gados, viņš rada mīlestību un atbalstu pie Doras Diamantas. Kafka iepazinās ar viņu 1923. gadā atvaļinājuma laikā, ko pavadīja pie Baltijas jūras, tikai dažus mēnešus pēc tam, kad bija uzrakstījis savu, iespējams, pašu dramatiskāko vēstuli. Vēstule bija adresēta Kafkas draugam mūža garumā Maksam Brodam, un tajā slimais Kafka lūdza, pat pieprasīja, lai tiktu iznīcināts viņa literārais mantojums: „No visa, ko esmu sarakstījis, kaut cik vērtas ir vienīgi grāmatas: “Spriedums”, “Kurinātājs”, “Pārvērtība”, “Labošanas darbu kolonijā”, “Lauku ārsts” un stāsts “Badošanās mākslinieks”... Sacīdams, ka šīs piecas grāmatas un stāsts kaut kam der, es ar to nedomāju, ka vēlos, lai tie tiktu no jauna iespiesti un nodoti tālāk nākamiem laikiem, gluži pretēji, ja tie aizies zudībā pavisam, tas atbildīs manai patiesajai vēlmei. Tā kā tie jau eksistē, es nevienam neliegšu tos saņemt, ja viņš to vēlēsies. Turpretim viss pārējais, ko esmu sarakstījis… bez izņēmuma un vislabāk nelasīts ir jāsadedzina, un tas jāizdara iespējami drīz.“

Kā zinām, nekas netika sadedzināts, pat ļoti personiskās vēstules Milēnai Jesenskai, kaut gan Kafka jau minētajā vēstulē noteiktā tonī lūdza Brodu tās iznīcināt. Tā nu mēs šodien varam visas šīs ļoti privātās pastkartes, dienasgrāmatas ierakstus un piezīmes, kas noteikti nebija paredzētas svešām acīm, šķirstīt un pārdomāt, kāds svešinieks bijis Kafka. Un brīnīties, cik skaisti viņš mācējis pārspīlēt.