Intervija ar programmētāju un mākslinieci
Rezidējošie roboti – pavisam personīgi

Projektā „Rezidējošie roboti“ roboti GAIA un NaoMI apceļoja Eiropu, lai katrā no uzturēšanās vietām apgūtu jaunas prasmes. Rīgā NaoMI Jurģa Petera un Laimas Graždanovičas vadībā projektā “Kontakt/Ligzda” mācījās kontrolēti izperēt putna olas. Īsā intervijā māksliniece un programmētājs tika iztaujāti par projekta ideju un gūtajām atziņām.

Paulīne Lantermane

Kas jūs iedvesmoja veidot projektu „Kontakt/Ligzda“ tieši šādā formā?

Jurģis: Manuprāt, iedvesmas avots bija daudzās dažādās idejas, par kurām mēs ar Laimu diskutējām projekta koncepcijas izstrādes laikā. Mēs nedaudz parunājām par iespējamajiem nākotnes scenārijiem, līdz kādiem varētu novest robotizācija. Tad radās pamatideja, ka robots paša siltumu, tātad procesu rezultātā radīto karstumu, varētu izmantot putnu olu izperēšanai. Tam sekoja šīs idejas tehniskā un konceptuālā izstrāde, un rezultāts bija redzams RIXC galerijā.

 

Vai tehnoloģiju un apkārtējās vides sasaistei jau agrāk bija loma jūsu darbā?

Laima: No vienas puses – nekad tik tieša. Es darbojos arī īsfilmu festivālā, un pēdējo gadu mēs izmantojām, lai no kino skatupunkta aplūkotu dažādus ekoloģiskās krīzes aspektus un to ietekmi uz planētu. Tas raisīja daudzas dažādas diskusijas, performances un ideju apmaiņu, kas man palīdzēja izprast situāciju un veidot savu viedokli.
No otras puses – gandrīz vienmēr, kad es kaut ko radu, vai tās būtu fotogrāfijas, videomateriāls vai instalācija, tehnoloģiju un apkārtējās vides jautājumi ir klātesoši.

Jurģis: Man jau iepriekš bija interese par šo abu tēmu savienošanu vienā tīklā. Tā kā tehnoloģijas vienmēr ir bijušas mana darba galvenā tēma, bija visai saprotama šāda veida refleksija par apkārtējās vides tēmu.

 

Jūs abi nākat no ļoti atšķirīgām nozarēm – kā tas ietekmēja jūsu sadarbību?

Jurģis: Es domāju, ka tas ļoti spēcīgi ietekmēja mūsu sadarbošanos. Tā kā Laima ir studējusi kino teoriju un strādājusi šajā nozarē, viņa uzreiz spēj novērtēt, vai ideja ir laba vai nē. Turklāt viņa ļoti labi spēj ierindot un runāt par tēmām plašākā, globālā kontekstā. Ļoti pozitīvi tas atsaucās īpaši uz mūsu darba konceptuālo pusi.

Laima: Es tiešām esmu ļoti pateicīga par sadarbības pieredzi ar Jurģi. Viņš ir ne tikai savas jomas speciālists, kurš spēja tehnoloģiski īstenot mūsu koncepciju – viņš ir arī mākslinieks, un mūsu sadarbība iedvesmoja mani citiem starpdisciplināriem darbiem un idejām.

 

Cik lielā mērā darbs pie projekta un tā rezultāts izmainīja jūsu redzējumu par tehnoloģiju un dabas sasaisti?

Laima: Tas mūs pavedināja uz reālām pārdomām par nākotnes perspektīvām. Šobrīd ir sajūta, it kā mēs stāvētu uz sava veida sliekšņa, kaut robotizācija jau sen ir sākusies un mēs jau varam saskatīt sākumu tam, kas jau drīz būs mūsu nākotne. Man tas palīdzēja pārvirzīt uztveres rakursu – no potenciālām bailēm uz iespējamu cerību.

Jurģis: Ironiskā kārtā mana galvenā šajā projektā gūtā atziņa ir, ka NAO roboti nav spējīgi radīt jaunu dzīvību. Bet tas, protams, ir saistīts ar to, ka šie speciālie roboti nav tam izstrādāti... Tomēr, nopietni runājot, nedomāju, ka projekta rezultāts ir izmainījis manu redzējumu. Manuprāt ir acīm redzami, ka vienīgais īstenojamais nākotnes scenārijs ir tāds, ka tehnoloģijas tiek visaptveroši izmantotas apkārtējās vides aizsardzībai.

© Goethe-Institut

Kāds ir jūsu iespaids, vai mākslīgais intelekts (MI) varētu būt daļa no risinājuma cīņā ar klimata izmaiņām un apkārtējās vides sagraušanu? Ja jā, tad kādā veidā?

Laima: Vajadzētu un arī būs! Man jānorāda, ka Jurģis atbildi uz šo jautājumu noformulēs elegantāk.

Jurģis: Absolūti! Vispirms jau MI visaptveroši tiek izmantots dažādu nākotnes scenāriju un simulāciju modelēšanai, kas mums savukārt ļauj prognozēt, uz kurieni mēs virzāmies. Tas mums atvieglo plānot pasākumus, kas mums jāīsteno, lai uzņemto kursu mainītu. Tādā pašā veidā MI var izmantot neizsīkstošo enerģijas avotu optimizēšanai un nacionālās elektroapgādes piedāvājuma un pieprasījuma prognozēšanai. Tas ļauj saražot tieši tik daudz enerģijas, cik nepieciešams, neradot pārprodukciju. Cits piemērs ir no cīņas pret CO2 emisiju, kur MI tiek izmantots, lai atrastu efektīvākos satiksmes ceļus komerctransportam un koplietošanas transportlīdzekļiem.
 

Iepriekšējā jautājuma kontekstā – kur jūs redzat MI un tādu robotu kā NaoMI potenciālās pielietojuma iespējas dabas aizsardzības un sugu saglabāšanas jomā?

Jurģis: Pirmais, kas man nāk prātā saistībā ar robotiem un sugu saglabāšanu, ir National Geographic roboti, kas klīst pa visām iespējamajām nomaļajām teritorijām un filmē dzīvniekus to dabiskajā dzīvotnē. Tas ļauj pētniekiem daudz vienkāršāk šos dzīvniekus novērot. Un, kā jau minēju, MI iespējams izmantot dabā sagaidāmo pārmaiņu modelēšanā un tādā veidā prognozēt, kādi pasākumi veicami atsevišķu dzīvnieku sugu aizsardzībai.
 

Kas jums sagādāja grūtības darbā ar robotu? Vai piedzīvojāt neveiksmes un jums nācās pārdomāt pieeju?

© Goethe-Institut Jurģis: Lielākās grūtības sagādāja tas, ka robots nebija pietiekami drošs, lai īstenotu mūsu sākotnējo ieceri – lai patstāvīgi kontrolētu inkubatoru. Taču mums izdevās šīs problēmas apiet.

Laima: Nemaz nerunājot par darbu ar NAO robotu, strādāšana pie eksperimenta uz beigām bija emocionāli izaicinoša. Kaut arī teorētiski viss strādāja, mēs nezinājām, vai izdosies arī praksē. Mēs kļuvām tikpat kā par ģimeni – Jurģis, es, NaoMI un 6 vistu olas.

 

Projekta sākumā jūs uzdevāt jautājumu, vai vārdam “dabiski” ir robežas. Kāda ir jūsu atbilde tagad, pēc projekta noslēguma?

Laima: Robežu nav. Un tām arī nevajadzētu būt.