Kriminālliteratūra Latvijā No “Mendela Davidsona briljanti” līdz “Parādu piedzinēji”

Kriminālliteratūra Latvijā No “Mendela Davidsona briljanti” līdz “Parādu piedzinēji”.
Kriminālliteratūra Latvijā No “Mendela Davidsona briljanti” līdz “Parādu piedzinēji”. | © Goethe-Institut Riga / Z.Murovska

Pagājusi gandrīz piektdaļa no jaunā gadsimta, taču latviešu detektīvs, šķiet, joprojām nespēj pārvarēt apjukumu, ko radījušas neatkarības nestās pārmaiņu vēsmas 20. gs. beigās. Būtu pārspīlēti runāt par žanra nāvi, tomēr arī gaidītā renesanse vēl nav pienākusi.
 

Plaši atzīta lasītāju vidū

Izdoto latviešu detektīvu skaits kopš pagājušā gadsimta beigām gan ir pieaudzis, un par to lielākoties jāpateicas izdevniecību "Latvijas Mediji" (agrāk "Lauku Avīze") un "Zvaigzne ABC" centieniem reanimēt žanru ar dažādiem romānu konkursiem un sērijām ("Lata romāns", "Zvaigznes Detektīvu klubs"). Tomēr apjoma pieaugums diemžēl nenozīmē arī kvalitātes pieaugumu, un šo sēriju darbi parasti tiek ignorēti aktuālajā literatūrkritikā kā mākslinieciski maznozīmīgi un piederīgi triviālajai literatūrai.
 
No vienas puses, to nevar uzskatīt par negatīvu parādību, jo detektīvliteratūra, bez šaubām, ir paredzēta lasītāja izklaidēšanai, un atsevišķi detektīvu autori, kurus t.s. „nopietnā kritika” ignorē, tomēr spējuši iemantot visai plašu atzinību lasītāju vidū, un tas, iespējams, ir svarīgākais latviešu detektīva panākumu kritērijs. Taču, no otras puses, ja šos detektīvus salīdzinātu ar veiksmīgākajiem tulkotajiem žanra paraugiem no amerikāņu, angļu, zviedru, vācu literatūras, tad vidējā latviešu detektīva kvalitāte smagi zaudē ārzemju konkurencei.
 
Par ārzemju tirgus iekarošanu uzdrīkstēties sapņot var tikai klasiķis Andris Kolbergs, kura vārdam joprojām ir stabila vērtība bijušajās Padomju republikās un kura darbiem ir potenciāls ieinteresēt Rietumu lasītāju tieši ar literāro kvalitāti un eksotisko informāciju par dzīvi Padomju Latvijā. Kolberga talantam pieder arī, iespējams, nozīmīgākais 21. gs. pirmās desmitgades latviešu kriminālliteratūras darbs – vēsturisko detektīvu triloģija "Mendela Davidsona briljanti" (2002-2004).

Izmeklēšanu veic erudīta un bezbailīga sieviete

Viena no interesantākajām parādībām jaunāko laiku latviešu detektīvā, neapšaubāmi, ir salīdzinoši lielais sieviešu autoru īpatsvars, kas attiecīgi papildina piedāvājumu ar t.s. „dāmu detektīva” paveidu. Šajos darbos izmeklēšanu galvenokārt veic erudīta un bezbailīga sieviete, kuras biogrāfijas elementi bieži vien aizdomīgi sasaucas ar pašas autores biogrāfiju (piemēram, izbijušo žurnālistu Daces Judinas romāna "Tik vienkārši" (2011) un Maijas Pohodņevas romāna "Aklās mājas gūstekņi" (2000) galvenās varones arī ir drosmīgas, dzīves rūdītas žurnālistes).
 
Gan Judina, gan Pohodņeva (jaunākie darbi sarakstīti kopā ar Modri Pelsi) savus darbus raksta par mūsdienu Latviju un cenšas aptvert dažādas laikmeta reālijas un problēmas, tomēr autoru literāro paviršību diemžēl papildina virspusējas publicistikas līmeņa pārdomas un romānu virzības aizkavēšana ar liekām atkāpēm un nevajadzīgām sižeta līnijām. Judinas romāni no sērijas "Izmeklē Anna Elizabete" ir kārtējā butaforiskā variācija par mis Mārplas tēmu, tikmēr Pohodņeva un Pelsis vairāk tiecas imitēt krievu skarbo trilleru paraugus.
 
Judinai līdzīgā stilistikā dāmu detektīvus raksta arī Margarita Grietēna, kura mēdz pārcelt savu romānu darbību arī uz eksotiskām ārzemju lokācijām, par ko liecina arī to nosaukumi "Nāve Londonā", "Kad visi striķi trūkst jeb Atentāts Burgteātrī" u. tml. Kolorītāki un mākslinieciski augstvērtīgāki „dāmu detektīvi” ir Franciskas Ermleres cikls "Rīgas detektīvs" (aizsākts 2013. gadā, iznākuši 7 romāni) un atzītās dzejnieces Ingas Gailes romāns "Neredzamie" (2018). Šajos darbos autores izvērš noziegumu izmeklēšanu sev labi pazīstamajā Latvijas kultūras vidē starp māksliniekiem, teatrāļiem, literātiem.

Nacionālais globālās sazvērestības trilleris

Otra pamanāma tendence ir centieni radīt nacionālo globālās sazvērestības trilleri ar latviešu tautas vēsturi pasaules notikumu epicentrā (tam pamatā visdrīzāk ir Dena Brauna un Umberto Eko darbu lielā popularitāte Latvijā). Te jāmin Evas Mārtužas vēsturiskais romāns "Pētera zvērests" (2008) (presē dēvēts par pirmo latviešu kriptotrilleri) un Otto Ozola romāns "Latvieši ir visur" (2010), uz kura vāka savukārt ir norāde par „pirmo latviešu globālo trilleri”. Abi šie romāni saņem aktuālās kritikas pārmetumus par mākslinieciskām nepilnībām un žanram nepieciešamās spriedzes trūkumu, tomēr Ozola darbs uz brīdi kļūst par vietēja mēroga literatūras fenomenu. Nesen viņiem pievienojies Arno Jundze ar kriptotrilleri "Bergs un relikviju mednieki" (2016) par kāda miesassarga centieniem atrast Latvijā apslēptos templiešu dārgumus.
 
Laiku pa laikam sevi piesaka arī citi vietējā politiskā trillera paraugi. Viens no pirmajiem šajā žanrā debitē Andis Sedlenieks ar romānu "Gladiators" (2000), kurā igauņu specdienesti savervē latviešu miljonāru palīgos atrast nolaupītus igauņu zvejniekus, kas tiek izmantoti nežēlīgās gladiatoru cīņās izvirtušu bagātnieku izklaidēm. Tam seko Bena Latkovska "Nelaiķis ierodas ar nokavēšanos" (2002) un Jurģa Liepnieka un Nila Saksa kopīgi sarakstītais detektīvtrilleris "Nāve – tās nav beigas" (2014). Šos autorus vieno vēlme piedāvāt politiskas sazvērestības ar mērķi pārņemt kontroli pār Latviju (abos romānos šīs sazvērestības bīstami balansē uz absurda robežas) un paralēli izrēķināties ar visiem nevēlamajiem vietējiem politiķiem, žurnālistiem, tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem u. tml., kuri vai nu saukti īstajos vārdos, vai nu pasniegti viegli atšifrējamā veidā. Gan Latkovska, gan Liepnieka/Saksa darbu caurvij arī spēcīga ironijas klātbūtne, liekot lasītājam minēt, cik lielā mērā būtu nopietni jāuztver autoru vēstījums. Jāpiebilst arī, ka Liepniekam ar Saksu izdevies radīt vienu no spilgtākajiem izmeklētāja tēliem latviešu kriminālliteratūrā.

Ārpuss ierastā

Jāpiemin arī daži autori, kuru darbi atrodas ārpus iepriekš minētajām kategorijām. Latviešu intelektuālā detektīva pamatlicēja Johana Korina romāns "Kartona kareivji" (2005) ir neparasts darbs ne tikai kriminālromāna, bet visas latviešu literatūras vēsturē. Romāna varoņi atklāj noziegumus, izmantojot matemātikas likumus un risinot dažādus loģikas uzdevumus, un tā darbība lielākoties norit no realitātes šķietami abstrahētā vidē.
 
Aldis Bukšs ar debijas darbu "Parādu piedzinēji" (2015) seko Kolberga un citu padomju perioda sociālpsiholoģisko detektīvu tradīcijai, diemžēl romānam trūkst spilgtas autora individualitātes un rūpīgākas teksta atlases. Tikmēr Egīls Venters, šķiet, ir vienīgais rakstnieks, kurš latviešu literatūrā konsekventi pārstāv „melnā romāna” jeb roman noir tradīciju. Viņa darbi gan tradicionāli netiek asociēti ar kriminālžanru, tomēr autors dažādus žanra elementus un klišejas pakļauj postmodernām literārām spēlēm.
 

Attēls tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur ir pieejamas visas tajā redzamās grāmatas.
www.lnb.lv