Dalīšanās – ieguvuma izvēle?
Kā dalīšanās tiek pakļauta maiņai

Mūsdienās runājot par dalīšanos, ar to lielākoties tiek domātas modernās formas kā “dalīšanās ekonomika” vai “dalīšanās tiešsaistē”, dažkārt runa ir arī par dalīšanos audzināšanas nolūkā. Pārāk reti tiek uzdots jautājums, kas īsti ir domāts ar šo jēdzienu. Par iemesliem stāsta Volfgangs Zicls.
 

Kas ir dalīšanās? Šis jautājums šķiet lieks. Dalīšanās ir kaut kas tik pazīstams un ikdienišķs, ka lielākoties mēs to neuztveram kā īpašu rīcību – piemēram, dalot ar pārējiem gaisu vai valodu. Tas noslīd zem uztveres sliekšņa, un rodas iespaids, ka te nav nekā, ko izdibināt vai pētīt. Kanādiešu patērētāju uzvedības pētnieks Rasels Belks konstatējis, ka izplatītais pieņēmums, ka personas rīcību motivē tās personīgās intereses, ir viens no šķēršļiem, kas liedz izprast dalīšanās būtību. Proti, šis pieņēmums par personīgajām interesēm ļauj viegli uztvert sociālās saiknes un komunikāciju kā maiņas attiecības – kā došanu un ņemšanu savstarpējās interesēs. Taču dalīšanās ir nevis kaut kas savstarpējs, bet gan kaut kas kopējs. Tāpēc tur, kur notiek dalīšanās, nav tirgus, nav maiņas vērtības un arī ekonomiskā ieguvuma. Līdz ar to, norāda Belks, dalīšanās arī ilgu laiku netika uztverta kā ekonomiski nozīmīga. Taču sekas šādai maiņas formas priviliģēšanai bija tās, ka pati dalīšanās tika aprakstīta kā – lielākoties simboliska – maiņa, kas savukārt nesekmēja mūsu zināšanas par dalīšanos.

Daloties mēs dalām arī savu patību

Volfgangs Zicls | Foto: Julia Moss Tātad kas raksturo dalīšanos? Dalīšanās procesā tiek radītas kolektīvas attiecības, kas sevi neizsmeļ tikai kā saikne starp atsevišķām personām, kas balstīta viena resursa kopīgā izmantošanā. Jo dalīšanās izmaina dalīšanās procesā iesaistīto personu “mēs”. Daloties individuālā pastāvēšana tiek piedzīvota kā pastāvēšana kopā ar citiem. Dalīšanās padara caurlaidīgas individuālās subjektivitātes robežas. Tāpēc Belks runā par dalīšanās procesā iesaistīto personu “extended self” – paplašināto patību. Lai ko mēs dalītu, mēs dalām arī – vai jo īpaši – savu patību. Turpretī maiņa kalpo izmērāmam savstarpējam labumam un nerada maiņas dalībnieku kopāpastāvēšanu. Gluži pretēji – lai maiņa funkcionētu kā tirgus, tai nepieciešama pastāvēšana līdzās citiem, kas jebkurā brīdī var pārvērsties pastāvēšanā citam pret citu.
 

Dalītais nav aprēķināms 

Kad mēs, izejot ārpus ikdienas dalītās dzīves, ar citiem dalāmies ar pārtiku, pajumti vai informāciju, tad mēs šim sākotnējam dalīšanās procesam piešķiram kultūras formu, un šī kopāpastāvēšana ietver to, ka mums kopā ar citiem kaut kas pieder. Tādā veidā dalīts īpašums nav aprēķināms kā peļņa un zaudējums, un tas vairs nevar iegūt arī preces raksturu. Tas raksturīgs, piemēram, vēsturiskajiem dabisko resursu kopīpašumiem, taču principā tas attiecas uz visu dalīto. Tādējādi dalīšanās veido maiņas robežu un arī robežu uz izaugsmi orientētai ekonomikai.
 
Bodrijāra jēdziens „neiespējamā maiņa”, tāpat kā pirms viņa Bataja teorija par tērēšanu un „izstumto daļu”, bija mēģinājums iezīmēt šo robežu. Taču abas teorijas vēl pārāk izteikti sakņojās maiņas pieņēmumā, kas savu pastāvēšanu turpināja marksismā un strukturālismā, lai maiņas beigās spētu atpazīt dalīšanās sākumu.
 
Atrauta no ekonomiskajiem maiņas darījumiem, dalīšanās skaitās tikai neizmantota izaugsmes iespēja, garām palaista darījuma izdevība, zaudējuma izvēle. Tāpēc par katru cenu augošai ekonomikai jākoncentrējas uz darījumu modeļiem, kas apgrūtina dalīšanos, un sfērās, kurās dominē dalīšanās, jāievieš maiņas loģika: komunikācijā, valodā, zināšanās, mākslā, tuvībā.
 
Pēc digitālo mediju izplatīšanās deviņdesmitajos gados bija mēģinājumi ar digitālo tiesību menedžmenta (DRM) un pirmsdigitālo autortiesību modeļu palīdzību ierobežot modē nākošo dalīšanos internetā. Bez īpašiem panākumiem. Daudz efektīvākas kopš Web 2.0 ieviešanas ir dalīšanās ekonomika un dalīšanās sociālajos medijos – tās nevis kavē dalīšanos, bet gan veicina to un gūst no tās peļņu. Zināmā mērā tās Bodrijāra neiespējamo maiņu pasludina par iespējamu, radot maiņas principam pakļautas dalīšanās platformas. Dalīšanās ekonomikas ģeniālais darījuma gājiens slēpjas prasmē no cilvēku rakstura iezīmes izveidot robustu darījuma modeli. Dalīšanās tad vairs nav maiņas robeža, bet gan „frontier” – arvien pārvarams slieksnis, kas sola jaunas izaugsmes iespējas.

Pseidodalīšanās

Arī dalīšanās sociālo tīklu platformās ar to neskaitāmajām un labi aprēķinātajām informācijas dalīšanās tehnikām cenšas dalīšanās kopāpastāvēšanu padarīt par maiņas darījuma līdzāspastāvēšanu vai savstarpēji pretēji vērstas saskarsmes formu. Taču patiesībā uzsaukumi piedalīties sociālajos sadarbības tīklos ir aicinājums veidot sociālo saskarsmi kā maiņas attiecības – attiecības, kas rada dalīšanās šķietamību, taču patiesībā sekmē konkurences apstākļus. Sacensība par uzmanību atzīmes ‘patīk’, retvīta vai komentāra formā noved pie attiecīga spiediena un daudz citētās kaķu video un kāzu fotogrāfiju straumes, piemēram, vietnē Facebook. Bet platformu uzturētājiem jau ir svarīgs nevis saturs, bet gan „customer engagement”, kas rada informācijas pievienoto vērtību neatkarīgi no dalītās informācijas veida vai kvalitātes. Dalīšanās kopāpastāvēšana kļūst par afektīvu vai kognitīvu pakalpojumu. Tomēr no šīs „pseidodalīšanās” (Belks) nerodas – kā varbūt varētu domāt – izolētu un tikai saviem mērķiem sekojošu indivīdu karikatūras. Gluži otrādi – pamazām veidojas tāda „mēs” forma, kurai zūd jebkāda izjūta un līdz ar to sapratne par nolūkiem vai atbildību kā tādu. Pjung-Čul Hans (Byung-Chul Han) šajā sakarā ir runājis par „digitālo baru”. Jēga, tā Žans Liks Nansī, beigu beigās ir dalītā eksistencē, tātad tā kļūst iespējama tikai tur, kur beidzas maiņa un sākas dalīšanās. Tāpēc pilsoņiem dalīšanās ir priekšnoteikums politiskam diskursam, kas padara iespējamu jēgpilnu un plurālistisku lēmumu pieņemšanas procesu. Bez dalīšanās nav plurālisma, vien politiskas monokultūras. Un būtiski arī, ka dalīšanās ar zināšanām ir priekšnosacījums kritiskam maiņas vērtējumam, jo īpaši tās universalizācijai neoliberālismā.

Bez dalīšanās nav iespējams nekas 

Kas notiek, ja šo iespēju trūkst, jo tās pašas kļuvušas par maiņas objektu, izklāsta amerikāņu politoloģe Vendija Brauna: cieņa un atbildība viegli pārtop politkorektuma sīknaudā, jēga pārtop fundamentālistiskā ideoloģijā, pilsoņa eksistence kļūst par humāno kapitālu.

Taču cilvēki dalās ne tikai tāpēc, ka viņi negrib vai nevar mainīties, bet gan tāpēc, ka ir kolektīvas būtnes. To mums atgādina fakts, ka mēs bērniem cenšamies iemācīt dalīties. Bez dalīšanās ilgtermiņā nav iespējams nekas, arī maiņa. Kopīga izpratne – piemēram, par to, kas veido maiņu, kā tā noris, kādi likumi uz to attiecas – var būt tikai dalīta izpratne. Maiņā iesaistītajām personām jādalās savas darbības uztverē, lai sekmīgi spētu īstenot maiņu.

Tāpēc arī interneta lietotāji nepārstās dalīties, jo īpaši, ja ņem vērā, ka internets cēlies no dalīšanās ar skaitļotāju kapacitāti un datiem un ka datņu kopīgošana ne vienmēr tikusi asociēta ar pirātismu. Tīmeklis joprojām piedāvā tehnisku infrastruktūru, kas nodrošina lielisku dalīšanos. Dalīšanās nav novēršama, taču augstu sociālo izmaksu gadījumā tā ļaujas komercializēšanai. Lai kāda arī būtu dalīšanās nozīme, tā aizvien paliek pavisam neievērojama ikdienas darīšana, kas maiņu var ierobežot, taču nevar to aizstāt. Tad dalīšanās pati kļūtu par maiņas objektu.