Ātrā piekļuve:
Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Kafka un Latvija
Kafka starp Orsī muzeju un “lībiešu krūšutēlu” Rīgas Domā

Nepiesārņojiet ūdeni!
Andra Brežes "Nepiesārņojiet ūdeni!" | © Andris Breže

Kāda saistība ir Kafkam ar  Latvijas simtgades pasākumu Orsī muzejā  un ar “lībiešu krūšutēlu” Rīgas Domā? Kur meklējamas Kafkas ietekmes pēdas Latvijā?

Jānis Taurens

Kā vērienīgs Latvijas simtgades pasākums Orsī muzejā, Parīzē 2018. gadā tika atklāta triju Baltijas valstu mākslas izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs”. Kas šim notikumam varētu būt kopīgs ar Rīgas Doma 13. gadsimta būvplastikas piemēru, tā saukto “lībiešu krūšutēlu” (precīzāk, “būvmeistara kapiteli”)? Un kāda tam visam būtu saistība ar vācu valodā rakstošo Prāgas ebreju Francu Kafku un viņa iespējamo ietekmi Latvijas kultūrā?

Saistība pastāv, taču tā nav viegli atrodama. Simbolisma izstādes rīkotāji diez vai aizdomājās līdz Orsī muzeja vēsturei – Gare d'Orsay celta kā dzelzceļa stacija, bet pirms pārvēršanas par muzeju ēkas plašajā zālē filmētas atsevišķas Orsona Velsa kinofilmas “Process” (The Trial, 1962) ainas. Šajā Kafkas romāna ekranizācijā, tāpat kā Mihaela Hānekes “Pilī” (Das Schloß, 1997) var saskatīt vizuālu analogu Kafkas prozas centrālajam tēlam, par kuru Valters Benjamins rakstīja: “Šīs Kafkas figūras caur garu tēlu rindu ir saistītas ar izkropļojuma pirmtēlu, ar sakumpušo (der Bucklige). Kafkas stāstījumos neviens žests nav sastopams biežāk kā vīrs, kurš zemu uz krūtīm noliecis galvu.” Benjamins arīdzan norāda uz šī tēla analogu – viduslaiku baznīcās sastopamo kapiteli, kura spilgts piemērs ir Rīgas Doma “lībiešu krūšutēls”. Benjamina veiktā Kafkas interpretācija savukārt tika pētīta lekcijā, kuru 2013. gadā kinoteātrī “K Suns” nolasīju ciklā “Kino un arhitektūra”, un tai sekojošajā publikācijā interneta žurnālā “Punctum” – “Prolegomeni kādam ceļojumam: Benjamina un Kafkas arhitektūras žests” (2014).

Kafkas ietekmes pēdas Latvijā

Šis nelielais stāsts, kas saista 2018. gada mākslas izstādi Parīzē, viduslaiku kapiteli Rīgā un Prāgas 20. gadsimta sākuma rakstnieku, ir kā paradigma raksta tematam – Latvijas kultūrā mēs varam atrast vien dažas grūti klasificējamas Kafkas ietekmes pēdas. Pastāv arī tīri metodoloģiska problēma, proti, Kafkas darbi, modernisma literatūras spilgtākie paraugi, latviski lasītājiem kļuva pieejami tikai īsi pirms (un lielākoties pēc) neatkarības atgūšanas, tātad jau citā – postmodernisma laikmetā.

Īstenībā vēsture ir nedaudz sarežģītāka. Savam laikam  visaptverošajā Rūdolfa Egles un Andreja Upīša trīs tūkstošus lappušu garajā “Pasaules rakstniecības vēsturē”, kas iznāca laikā starp 1930. un 1934. gadu, tas ir, nākamajā desmitgadē pēc Kafkas nāves, viņš pieminēts vien garāmejot: “.. vismīļāk izvēlas šausminošus sižetus un sarežģītas psiholoģiskas problēmas, ko attēlo samērā mierīgā un lietišķā formā.” Taču nepārmetīsim autoriem Kafkas nenovērtēšanu, jo arī  Francijā 30. gadu sākumā Simona de Bovuāra un Žans Pols Sartrs, izlasot kādā avīzē, ka gadsimta trīs dižākie romānisti ir Prusts, Džoiss un Kafka, smējušies par dīvaini skanošo uzvārdu, kuru viņi dzirdējuši pirmo reizi (sk. Bovuāras atmiņās La Force de l’âge, 1960).

Pirmie tulkojumi

Pirmie Kafkas tulkojumi latviešu valodā parādījās žurnālā “Avots” – 1987. gadā “Labošanas darbu kolonijā”, tad 1990. gadā romāns “Process” līdz ar īsu Gunta Bereļa apceri “Lasīšanas procesa – “Procesa” lasīšanas – piezīmes”. Grāmatas formā vispirms iznāca “Process” (1999. un 2006. gadā), tad “Pils” (2001 un 2007. gadā), divi mazāku darbu apkopojumi ar vienādu nosaukumu “Stāsti” (“Atēna” 2001. un “Jumava” 2005., 2016. gadā), kā arī neliela grāmatiņa “Aforismi” (2007). Pirmajām publikācijām sekoja arī Ričija Robertsona darba “Kafka” tulkojums no angļu valodā iznākošās sērijas  Very Short Introductions (2008).

Pēc “Procesa” izdošanas Guntis Berelis laikrakstā “Diena” rakstīja: “.. it kā vajadzētu sajust gandarījumu: beidzot Kafka ievāktos arī latviešu kultūrā. Tomēr pārņem tāda kā neērtības vai grūti formulējama absurda izjūta – it kā kādam būtu parādā, bet nejustos vainīgs par šo parādu.” Protams, 1990. gadā Kafkas parādīšanās var šķist novēlota, taču īstenībā Latvijā Kafka vismaz noteiktā inteliģences slānī bija pazīstams arī padomju okupācijas laikā, jo jau 1964. gadā žurnālā Иностранная литература parādījās pirmie tulkojumi krievu valodā, kam nākamajā gadā sekoja “Procesa” un stāstu izlases izdevums. Pēc 1968. gada notikumiem un padomju tankiem Prāgas ielās, kad Kafku nodēvēja par “Prāgas pavasara garīgo tēvu”, nākamais viņa romāns krievu valodā tika publicēts tikai 1988. gadā. (Tomēr 2012. gadā Maskavā iznāk vairāk kā 500 lappušu bieza grāmata ar nosaukumu “Francs Kafka krievu kultūrā“.)

Līdzību meklējumos

1989. gadā žurnālā “Avots” varēja sākt lasīt Aivara Tarvida romānu “Robežpākāpēji”, kura nosaukums kļūst par apzīmējumu 80. gadu mākslinieku paaudzei (žurnāla vāka noformējumu veidojuši tādi pazīstami mākslinieki kā Andris Breže, Kristaps Ģelzis, Sarmīte Māliņa, Ojārs Pētersons), plašākā nozīmē – paaudzei, kas raisīja izmaiņas kultūrā 80. gadu otrajā pusē. Tā laika latviešu literatūrā, kas atbrīvojusies no padomju ideoloģijas uzspiestajiem ierobežojumiem, var atrast dažas tiešas vai netiešas atsauces uz Kafku. Tomēr tās ir tikai formālas, lai arī, kā par Laura Gundara pirmo romānu “Pēdas stikla kalnā” (1994) vispārinot raksta Berelis: “Ja tevī ir nosliece uz absurdu, tu gribēdams neiztiksi bez Kafkas ēnas piesaukšanas – kaut vai pieklājības pēc – jo galu galā tieši Kafka šo poētiku no kultūras perifērijas mežģīnēm pārvietoja uz centru.” (Šo raksturojumu var attiecināt arī uz paša Bereļa 80. gadu stāstiem krājumā “Mitomānija“, 1989.)

Līdzīgi formālu līdzību var atrast arī 21. gadsimta darbos, piemēram, Gundara Ignata stāstā “Smēķētāji mirst jauni” (krājums “Bez jakas”, 2009), kurā “viņš piedāvā neskaidru atsauci uz Kafku, liekot draugam mirt kukaiņa veidolā” (Ilva Skulte) vai viņa pirmajā romānā “Pārbaudes laiks” (2013), kuru lasot, “nāk prātā .. Francs Kafka ar baiso “Sistēmu”” (Ieva Kolmane). Nopietnāku – domāšanas veida – līdzību ar Margaritas Perveņeckas darbiem, proti, stāstu krājumu “Visi koki aizgājuši” (2006) un romānu “Gaetāno Krematoss” (2011), kādā sarunā minēja rakstniece Inga Gaile.

Kafkas modernisma formas šodien

Apzīmējumu “domāšanas veids” nav viegli verificēt, vieglāk minēt, ka, lūk, 2018. gadā pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja Kafkas “Process” Mārča Lāča skatuviskajā adaptācijā un režijā, bet Dailes teātrī Dž. Dž. Džilindžers pēc Kafkas motīviem veidojis izrādi “Amerika jeb Bez vēsts pazudušais” (2015). Abi iestudējumi gan neko nepievieno Kafkas interpretācijām, kamēr jautājums par “domāšanas veidu” vai to, kā Kafkas modernisma formās imigrē, kā teiktu Adorno, tā laika sabiedrības problēmas, iezīmē atteikšanos no postmodernas spēles ar atsaucēm un citātiem, kur Kafka būtu vien teksts starp neskaitāmiem citiem tekstiem.

Postmodernisms ir beidzies, un ir iespējams (nepieciešams?) no jauna pārlasīt Kafku – ne jau kā iespējamu atsauču avotu vai spēles elementu, bet kā interpretācijas lēcas, ar kurām skatīties uz šodienas, tai skaitā vizuālo, kultūru. Kafkas pirmo tulkojumu parādīšanās žurnālā “Avots” saista viņu ar “robežpārkāpēju” paaudzi, un 2018. gada nogalē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā atvērtajā Latvijas dizaina vēstures izstādē “Tieši laikā”, redzot Andra Brežes vides aizsardzībai veltītu plakātu ar nāras skeletu (“Nepiesārņojiet ūdeni!”, 1987), mēs varam to droši saukt par “kafkiānisku” darbu. Līdzīgi ar Kafku var saistīt, piemēram, absurdos un slimnīcu atgādinošos instalācijas fragmentus Armanda Zelča personālizstādē “Kad šo lasīsiet, nekas īpašs nebūs noticis“, kas vēl 2019. gada janvārī bija skatāma laikmetīgās mākslas centrā “kim?“. Varbūt šāda un līdzīga Kafkas tēmu “uztaustīšana“ kultūrā ir simptoms domāšanas paradigmas maiņai, kas mums ļautu no jauna aktualizēt mākslinieciskas darbības un kritiskas attieksmes pret sociālo īstenību saistību?