Tiešsaistes filmu cikls
Filmu cikls “Fikcijas dokumentārs apliecinājums” pievēršas tumšādaino kino režisoru daiļradei Vācijā, izgaismojot vēl aizvien pārāk maz zināmu nodaļu Vācijas kinematogrāfa vēsturē. Un uzdod jautājumus: kurš atrod iekļuvi Vācijas kultūras vēsturē, kinematogrāfā un kino kanonā, un kurš paliek ārpusē? Kurš nosaka, kas tiek spēlēts?
„Fiktionsbescheinigung“ jeb „fikcijas dokumentārs apliecinājums“ ir vācu birokrātiskās valodas termins. Kad cilvēki no valstīm, kas nav Eiropas Savienībā, iesniedz pieteikumu uzturēšanās atļaujas pagarināšanai, tad uz iesnieguma pārbaudes laiku viņi saņem šādu dokumentu. Tā viņi var apliecināt savas provizoriskās uzturēšanās tiesības Vācijā. Tomēr cilvēkiem tas nedrošības posms – vai iesniegums tiks noraidīts? Vai tas tiks pieņemts? Process var ilgt vairākus mēnešus, dažkārt pat gadus. Taisnību sakot, pietiktu jau ar iesniegumu, lai pierādītu uzturēšanās tiesības, taču Vācijas iestādēm patīk, ja lietas notiek birokrātiski.
Cikls „Fikcijas dokumentārs pierādījums“ tam pretstata plūstošu sarakstu ar pēdējo četrdesmit gadu laikā tapušām filmām. Cikls saprotams kā pašnoteiktā un nepārtrauktā iejaukšanās un iebildumu procesa momentuzņēmumi. Katra filma ir priekšlikums, kā uz balto vācu skatījumu atbildēt no dažādām intersekcionālām perspektīvām, un tām visām kopīga ir vizuāla un tekstuāla liecināšana no iekšpuses, nevis no malas. Dažas no programmas filmām tiešā un netiešā veidā vēsta par birokrātijas absurdu (“Jordmannen”) vai Kafkas cienīgu birokrātisku šķēršļu skrējienu līdz pilsonībai un piederībai (“Durvju sargs”, “Brāļu zeme ir nodegusi”). Dažas atbild ar humoru (“Šeherezādes vārdā”), dažas pievēršas bērniem, kas skatās uz savu vecāku dzīvi (“Raizes 87”). Un dažreiz filma atļaujas brīvību ielēkt nākotnē un radīt labāku pasauli (“Octavia’s Visions”).
Un līdzās tam programma „Fikcijas dokumentārs pierādījums“ uzmudina skatītājus pajautāt sev, kur šīs filmas līdz šim bija paslēpušās un kāpēc vairums no tām nebija pieejamas plašākai publikai. Tādā veidā filmu cikls veido pamatu diskusijai par atstumtību un diskrimināciju kameras abās pusēs, festivālos, arhīvu un kanonu sastādīšanā, filmu distribūcijā un recepcijā Vācijā.
Die Türhüter (Durvju sargs)
Režija: Sema Poyraz, Vācija 1988, 17 min., dokumentālā filma
Sorge 87 (Raizes 87)
Režija: Thanh Nguyen Phuong, Vācija 2018, 10 min., animācijas filma
Bruderland ist abgebrannt (Brāļu zeme ir nodegusi)
Režija: Angelika Nguyen, Vācija 1992, 28 min., dokumentālā filma
Octavia’s Visions
Režija: Zara Zandieh, Vācija 2021, 18 min., eksperimentālā filma
In the Name of Scheherazade oder der erste Biergarten in Teheran (Šeherezādes vārdā jeb pirmais alus dārzs Teherānā)
Režija: Narges Kalhor, Vācija 2019, 75 min., eksperimentāla dokumentālā filma
Exil (Trimda)
Režija: Visar Morina, Vācija, Beļģija, Kosova 2020, 121 min., spēlfilma
Der zweite Anschlag (Otrais atentāts)
Režija: Mala Reinhardt, Vācija 2018, 62 min., dokumentālā filma
Riss (Plaisa)
Režija: Biene Pilavci, Vācija 2010, 9 min., īsfilma
Auf den zweiten Blick (No otrā skatiena)
Režija: Sheri Hagen, Vācija 2012, 95 min., spēlfilma
Fake Soldiers
Režija: Idrissou Mora-Kpai, Vācija 1999, 24 min., dokumentālā filma
18 Minuten Zivilcourage (18 minūtes pilsoniskās drosmes)
Režija: Rahim Shirmahd, Vācija 1991, 20 min., dokumentālā filma
Black in The Western World
Režija: Wanjiru Kinyanjui, Vācija 1992, 23 min., dokumentālā filma
Jordmannen (The Earthmen)
Režija: Muammer Özer, Zviedrija 1980, 27 min., hibrīds
Filmu cikls no 12.09.2022 līdz 12.10.2022. ir pieejams platformā Goethe On Demand.
Piekļuves saite
Atpakaļ
