Literatūra

Vai arī jums ir bērnu grāmatu varoņi, kuri kļuvuši par draugiem uz mūžu? Kuri nepamet jūs arī tad, kad esat jau pieaudzis? Daudzi cilvēki tādus draugus ieguvuši tieši Ēriha Kestnera grāmatās. Ieskats Ē. Kestnera 125. jubilejas gadā.
 

Kā rakstīt par cilvēkiem, kas savu identitāti nesaista ne ar vīriešu, ne sieviešu dzimti? To grāmatā „Blutbuch“ (Asins grāmata) parāda Kim de l'Horizon. Balvas pasniegšanas ceremonijā Kim noskuva kailu galvvidu un pateicās mammai.
 

Glābt mūsdienu literatūru – to ir apņēmusies Berlīnes domubiedru grupa „Rich Kids of Literature“. Kopš 2016. gada raibā rakstnieku, autoru un studentu grupa, izmantojot literatūras šovu un neatkarīgu izdevniecību, rūpējas, lai Vācijas literatūras ainavā nevaldītu pārlieks miers. Viņiem tika veltīts daudz uzmanības sociālajos medijos.
 

Rakstnieks Lūkass Rīčels (Lukas Rietzschel) savā debijas romānā apraksta divu Austrumvācijā uzaugošu brāļu dzīvi bez perspektīvas un viņu radikalizēšanos. Intervijā viņš runā par populismu un valodas brutalitāti.  

Annes Vēberes „Annete, varoņeposs“ Frankfurtes Grāmatu gadatirgus atklāšanā saņēma Vācijas Grāmatu balvu kā Gada romāns.
 

Romāni tiek ekranizēti kopš pašiem kino pirmsākumiem. Īsu brīdi pirms koronavīrusa krīzes pirmizrādi svinēja trīs ļoti atšķirīgas literatūras ekranizācijas: “Vācu valodas stunda”, „Narciss und Zeltamute“ un „Kad Hilers nozaga rozā trusīti”.

Rietumu un Austrumu sadursme Vācijā pēc 1989. gada noveda pie vēsturē vēl nepiedzīvotas notikumu attīstības: vienā un tajā pašā valstī pārklājās divi atšķirīgi laiki, un līdz ar to radās jauna vēstures apziņa. Piepeši atklājās, ka arī  tagadne ir būvēta uz vulkāniska pamata un pakļauta visiem iespējamiem pārmaiņu vējiem.

Bērnu un jauniešu literatūrai ir jāpaver iespēju pasaule un jāsniedz laika garam atbilstošu ideālu, normu un vērtību tēlojums. Taču vai reizēm netiek pārspīlēts?

Vācu valodā sarakstītās bērnu un jauniešu grāmatas, ko piedāvā grāmatu tirgus, ir izteikti daudzveidīgas, un literārais piedāvājums – daudzkrāsains un augstvērtīgs. Uzziniet vairāk par aktuālajām tendencēm.

Bērnu grāmatas, cilvēkam pieaugot, veido viņa pasaules skatījumu. Tāpēc pēdējos gados no izdevniecībām tika pastiprināti prasīts, lai bērnu grāmatas atainotu sabiedrisko un kulturālo daudzveidību. Tomēr tas izdodas tikai atsevišķos gadījumos.

 „Daba un emocijas” viņai padodoties viegli, saka bērnu grāmatu ilustratore Brita Tekentrupa. Viņa labprāt zīmē kaut ko dziļu un pamatīgu, un ļoti svarīgs viņai ir līdzsvars starp lietišķumu un empātiju.

Nīkolausa Heidelbaha bilžu grāmatu varoņi nedzīvo krāsainā bērnu paradīzē, un arī viņi paši nav nevainīgi eņģelīši. Tāds ir Ķelnes autora stāstīšanas stils – attēlot gaišo un tumšo, gan tekstā, gan attēlos. Bērni ar to tiek galā, saka autors.

Šogad par Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā laureāti žūrija atzina vācu rakstnieci Aneti Mīrsvu un apbalvoja grāmatas tulkotāju Ingu Karlsbergu.

Sen pagājuši tie laiki, kad vācu (un vācu valodā sarakstītos) kriminālromānus vajadzēja aizstāvēt – lielākoties ar neko neizsakošo neveiklo frāzi “labāks nekā tā slava”.

„Kurš bija slepkava“ – ap to grozās lieta daudzās kriminālliteratūras grāmatās. Vācijā kriminālromāni gan ir ļoti iecienīti, taču tikai dažiem no tiem izdodas sasniegt literatūras aristokrātijas līmeni.

Katru svētdienu aptuveni desmit miljoni cilvēku visā Vācijā skatās seriālu “Tatort” (Nozieguma vieta), un arī grāmatnīcās reģionālie kriminālromāni ir tik pieprasīti kā vēl nekad līdz šim. Kas ir tas, kas cilvēkus tik ļoti valdzina kriminālfilmās un kriminālromānos?

Pagājusi gandrīz piektdaļa no jaunā gadsimta, taču latviešu detektīvs, šķiet, joprojām nespēj pārvarēt apjukumu, ko radījušas neatkarības nestās pārmaiņu vēsmas 20. gs. beigās. Būtu pārspīlēti runāt par žanra nāvi, tomēr arī gaidītā renesanse vēl nav pienākusi.

 

Latviešu literatūras kontekstā diez vai ir iespējams runāt par spēcīgām un individuālām kriminālžanra tradīcijām, ar ko parasti asociējas, piemēram, anglofonā, franču vai zviedru literatūra, tomēr arī latviešu autori pēdējo 150 gadu laikā nav spējuši atturēties no kārdinājuma paspēlēt kriminālas ievirzes literārās rotaļas.

Vācvalodīgajos kriminālromānos Latvija kā notikumu vieta ir drīzāk retums. Bet pirms 170 gadiem viens no pirmajiem kriminālstāstiem norisinājās Rīgā. Pēc 1990. gada mūsdienu kriminālromāni Latvijai sāk pamazām pievērsties no jauna.
 

Jaunākie grafiskie romāni demonstrē žanra daudzveidību. Ankes Foihtenbergeres opus magnum tika godalgots literatūras kategorijā; Sandra Rumlere atskatās uz Austrumberlīni un periodu pēc Vācijas atkalapvienošanās. Savukārt divi šveiciešu autori Nando fon Arbs un Tobiass Ešbahers tika apbalvoti par darbiem, kuri nevarētu būt vēl atšķirīgāki.
 

Kas ir īpašs, tulkojot komiksu? Kur beidzas tulkošanas iespējas? Pieci tulkotāji stāsta par savu ikdienas darbu.
 

Grafiskais romāns par Hannu Ārenti, iespējams, pašu dižāko 20. gadsimta filozofi un politisko domātāju – vai tas sader kopā? Un kā vēl sader! Kens Krimsteins to pierāda.

Daiļliteratūras tulkošana ir māksla, un ar to mēs saprotam nevis tikai teksta burtisku pārcelšanu citā valodā, bet daudz vairāk. Šī nodarbošanās prasa ļoti daudz laika un darba, un to nevar aizstāt mākslīgais intelekts. 

Atjaunotās neatkarības laika sākumposmā bija gan vecākās, gan jaunās paaudzes tulkotāji, kuri ar prieku uzsāka okupācijas laikā noklusētās vācu literatūras tulkošanu. Arī grāmatu apgādu vadība vācu literatūras izdošanā saskatīja pietiekami augstu komerciālo potenciālu.

Vācu valodas un kultūras ietekme un vieta mūsu – latviešu – kultūrtelpā pētīta visnotaļ plaši, tiesa, lielākoties ar atskatu senākā pagātnē.