-
“Visas mākslinieciskās darbības galamērķis ir ēka!“
Būvēt, būvēt un vēlreiz būvēt – Valters Gropiuss, Bauhaus dibinātājs un pirmais direktors, skaidri zināja virzienu, kādā vēlas vest savu skolu. Bauhaus manifestā 1919. gadā viņš rakstīja: “Kopīgi radīsim jauno nākotnes ēku, kas vienā veidolā apvienos visu – arhitektūru un tēlniecību, un glezniecību.“ Šai starpdisciplinārajai koncepcijai bija jāapvieno tēlotājmāksla un arhitektūra – visu uzmanību pievēršot… kam? Ēkai. -
“Tautas vajadzības, nevis luksuss“
Dodiet ceļu proletāriskai arhitektūrai! Šveiciešu arhitekts Hannes Meiers nomainīja Gropiusu Bauhaus skolas direktora amatā. Sava priekšteča darbu viņš vērtēja kritiski, pirmo posmu Gropiusa vadībā uzskatot par “sektantisku un estētisku”. Lai piešķirtu skolai jaunu virzienu, viņš pasludināja jaunas vadlīnijas: “Manas apmācības pamatvirziens būs absolūti funkcionāli kolektīvi konstruktīvs.” Citiem vārdiem, visiem objektiem jābūt izgatavojamiem masveida ražošanā bez augstām izmaksām, lai tos varētu atļauties ikviens. -
“Form follows function”
Nekādu ornamentu, nekādu nieku, nekādu krāmu – arhitektūras princips “forma seko funkcijai” gan nav Bauhaus domātāju ieviests – lai gan viņiem allaž piedēvēts –, taču Vācijā to pirmo reizi konsekventi pielietoja tieši viņi. Lai gan visa Bauhaus valoda varētu likt domāt, ka tieši šis pamatprincips ir skolas kvintesence, Vasilijs Kandinskis to diferencējis, sakot, ka “nepieciešamība rada formu”. -
“Kur ir vilna, ir arī kāda sieva, kas auž, pat ja tik aiz gara laika“
Lai cik moderns Bauhaus šķistu savam laikam, Gropiuss ātri vien nodemonstrēja, ka tomēr nepiešķir nekādu nozīmi sākotnēji paša postulētajai absolūtajai dzimumu līdztiesībai un nevēlas rēķināties ar sievietēm. Cik progresīva bija Bauhaus Meistaru padomes izpratne par emancipāciju, top skaidrs vēlākais līdz ar ieteikumu neveikt “nekādus nevajadzīgus eksperimentus”. Kad vien iespējams, sievietes bija sūtāmas uz austuvi un norobežojamas no arhitektūras kursiem. -
“Lietu nosaka tās būtība“
... Gropiuss konstatēja 1925. gadā. Tiktāl viss būtu skaidrs. “Lai to izveidotu tā, ka tā pareizi funkcionē, vispirms jāizpēta tās būtība; jo tai ideāli jākalpo savam mērķim, tas nozīmē, sava funkcija jāpilda praktiski, jābūt izturīgai, lētai un ‘skaistai’.“ Izpētīt lietu būtību – tas varētu izskaidrot šķietami neprātīgās mācību stundas, kurās skolēniem bija sevi jāiztēlojas par objektiem. -
“Ārkārtīgi neomulīgs”
Un tā ir arhitektūra? Netrūka arī kritikas, kad 1923. gadā vēsajai, funkcionālajai arhitektūrai bija sevi jāpierāda “Bauhaus izstādē”. Nobalsināta dzelzsbetona ēka ar novatoriskiem interjera elementiem; sienas bērnistabā drīkstēja apzīmēt, mēbeles vietas taupīšanas nolūkos sabīdīt. “Ziemeļpola apmetne”, “operāciju zāles”, ēkas plāns – “arhitektonisks joks”, kopējais iespaids “ārkārtīgi neomulīgs, ortodoksāli puritānisks“ – tik skarbi savos izteikumos bija daži laikabiedri.
