Johans Korins
Kartona kareivji

© Valters un Rapa Noslēpumainais rakstnieks Johans Korins parādījās pie latviešu literatūras apvāršņiem 21. gs. sākumā ar romānu „Dižais gars” (2000), kas tika dēvēts par pseidozinātnisku fantāziju. Dažus gadus vēlāk iznāca autora otrais darbs – intelektuālais detektīvs „Kartona kareivji”, iegūstot zināmu kulta statusu detektīvu cienītāju aprindās.

Mistiskais Korins gan vēlāk izrādījās fiziķis Jānis Bētiņš, kas gan daudziem, iespējams, nebija liels pārsteigums, ņemot vērā grāmatās plaši izmantotos matemātiskās domāšanas paņēmienus. „Kartona kareivji” erudītam lasītājam noteikti asociēsies ar itāļu semiotiķa Umberto Eko darbu „Fuko svārsts”, tikai globāla mēroga sazvērestības šeit aizstāj krietni piezemētākas kriminālās un varas dalīšanas afēras vietējā mērogā. Arī galvenais varonis – erudītais, taču mazliet naivais matemātiķis Matīss Ziemelis – visdrīzāk atgādinās par minētā Eko darba personāžiem.

Lai arī Korina darbs neiztiek bez saviem literāras dabas trūkumiem, kopumā tā ir unikāla parādība latviešu 21. gs. detektīvžanra darbu plejādē, jo aktīvu darbību reālajā pasaulē šeit gandrīz pilnībā aizstāj personāžu prātos modelētās situācijas, kas pēc tam tiek izspēlētas realitātē. Gluži kā datorspēlēs, ar ko tik kaismīgi aizraujas Matīss un viņa draugi. Tikai sekas šīm prāta spēlēm, kā to apliecina „Kartona kareivju” fināls, var būt pilnībā reālas un traģiskas.

Johans Korins (Jānis Bētiņš, dzimis 1948. gadā). Visnoslēpumainākais no jaunāko laiku latviešu kriminālliteratūras autoriem, kurš abus savus romānus publicējis ar pseidonīmu Johans Korins. Zināms, ka Korins patiesībā ir fiziķis Jānis Bētiņš, kuram rakstīšana ir tikai vaļasprieks blakus darbam zinātnē. Tas, iespējams, izskaidro, kāpēc autors kopš 2005. gada tā arī nav uzrakstījis nevienu jaunu darbu. Viņa darbi uzskatāmi par spilgtiem intelektuālā detektīva un konspirācijas trillera paraugiem latviešu literatūrā, nenoliedzot ietekmēšanos no tobrīd populārākajiem Rietumu paraugiem, it īpaši itāļu semiotiķa Umberto Eko. Korinam izdodas atrast savu, latviski savdabīgu un mazliet naivu intonāciju, kas viņa darbiem – īpaši
Kartona kareivjiem – piešķir lokālu burvību un atšķir no ārzemēs tapušajiem ietekmes avotiem.