Rodžers Berkovics
Mācīšanās domāt no jauna

Hanna Ārente brīdināja, ka īsta domāšana prasa drosmi un vienatni. Laikmetā, kurā valda algoritmi, sašutums un bailes paust viedokli, Rodžers Berkovics parāda, kāpēc viņas balss ir aktuālāka nekā jebkad agrāk, un apsver, vai Ārente mūsdienās gūtu panākumus kā influencere vai tomēr kalpotu par gluži pretēju piemēru.

Lēna Kronenbirgere

Jūs vadāt Hannas Ārentes centru jau gandrīz 20 gadus. Kas pēc tik ilga laika jūs joprojām notur pie viņas?

Tas, kā viņa cenšas runāt pati savā balsī. Viņai piemita pašpārliecinātība – daži to kļūdaini dēvēja par augstprātību. Tajā laikā to uzskatīja par augstprātību – teikt to, kam tici, un neraizēties, vai tas saskan ar citu uzskatiem. Īpaši sievietei. Viņai pietika drosmes būt provokatīvai, uzticēties sev. Man tas ir nozīmīgi.

Kad mani interesē kāda problēma – tirānija, mākslīgais intelekts, izglītība –, lasot Hannu Ārenti, var ne tikai iepazīties ar pagātnes domātājiem, bet arī ar viņas pašas viedokli, un tas vienmēr ir pārsteidzošs. Tas mudina mani pašu domāt. Tas padara mani par labāku domātāju.

Viņa bija pazīstama kā bezbailīga domātāja – asa, ironiska un pārliecināta. Kāpēc, jūsuprāt, īsta domāšana prasa drosmi?

Mūsdienu pasaulē – vismaz tajās aprindās, kurās es uzturos, kreisā intelektuālisma un akadēmiskajā pasaulē – cilvēki baidās pateikt, ko viņi patiesībā domā. Pirms kāds runā, vienmēr notiek iekšējā pārbaude: “Vai es izsakos pareizi? Vai cilvēki apvainosies?” Cilvēki to nesauc par totalitārismu, viņi to nesauc par teroru. Un tomēr es domāju, ka tas tāds ir. Tas ir sava veida sociālais totalitārisms, baiļu atmosfēra, kurā cilvēki vilcinās paust savu viedokli. Ārente ir labākais iespējamais pretlīdzeklis. Es to uztveru kā personīgu izaicinājumu – izteikt savu viedokli. Un tas ir grūti! Ne vienmēr man tas izdodas, ne vienmēr man ir taisnība. Bet es vismaz cenšos sekot viņas piemēram – drosmīgi paust to, kam tu pats tici.

Hanna Ārente savus rakstus dēvēja par “domāšanas vingrinājumiem”. Ko viņa ar to domāja?

Ārente nošķir dažādus jēdzienus. Domāt viņai nav tas pats, kas spriest. Spriežot tiek meklēta patiesība – fakti, pierādījumi, atbildes. Domāšana ir saistīta ar jēgu. Tā nesniedz skaidras atbildes, bet gan rada dziļumu.

Lai to skaidrotu, viņa izmantoja vairākas metaforas. Viena no tām ir tā dēvētais “divi vienā”. Kad mēs domājam, katram no mums ir saruna ar sevi: “Vai man to darīt vai ne? Vai man nomest atombumbu vai ne?”. Mēs izaicinām sevi: “Vai es varēšu sadzīvot ar sevi, ja es to izdarīšu?”. Ārente uzskata šo iekšējo dialogu par domāšanas pamatdarbību. Un, lai to izdarītu, ir vajadzīgs tas, ko viņa dēvē par vienatni, kas atšķiras no vientulības.

Hanna Ārente uzstāja, ka domāšanai nepieciešams laiks un vienatne. Vai nemitīgu paziņojumu un tūlītējas reakcijas laikmetā mēs vēl spējam domāt šādā veidā?

Atceros, kā vienā no mūsu Ārentes centra konferencēm uzstājās MIT (Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta) socioloģe Šerija Tērkla (Sherry Turkle). Viņa pēta pusaudžus un to, kā viņi izmanto sociālos medijus. Kaut kas notiek, un viņi nekavējoties raksta saviem draugiem: “Kā jūs domājat?” Viedokļi veidojas kopā un acumirklī. Nav brīža, kad varētu mierīgi pasēdēt kaut desmit minūtes un pajautāt sev: “Ko es par to domāju?” Viedoklis tiek veidots grupā. Un, protams, ir daudz grupu, bet tās reti sarunājas cita ar citu.

Hanna Ārente1964. gadā intervijā Ginteram Gausam skaidroja, ka rakstīšana viņai bijusi daļa no saprašanas procesa. Vai mūsdienu kultūrā, kurā pārdomas aizstāj uzstāšanās, ko mēra ar atzīmēm "patīk" un sekotāju skaitu, jūs viņu varētu saukt par galveno anti-influenceri?

Viņa vēlējās, lai viņu sadzird un uztver nopietni. Viņa rakstīja “The New Yorker”, “Aufbau”, nevis noputējušiem akadēmiskajiem žurnāliem, kurus neviens nelasa. Viņa noteikti nemainīja rakstīto, lai iegūtu vairāk sekotāju. Viņa definē saprašanu kā sastapšanos ar realitāti bez iepriekšēja nodoma, bez iepriekšējām idejām un pretošanos tai, lai kāda tā arī būtu. Ārente bija galēji antiideoloģiska domātāja, kura uzstāja, ka jāsaskaras ar visu cilvēka dzīves un realitātes sarežģītību.

Mūsdienu polarizētajās debatēs mēs bieži vien pārstājam klausīties, tiklīdz esam izteikuši savu viedokli. Kā Ārente mudinātu mūs iet tālāk?

Viņa, atsaucoties uz Kantu, to dēvē par “erweiterte Denkungsart”, paplašinātu domāšanas veidu. Ja es gribu domāt par kādu problēmu – klimata krīzi, karu Ukrainā, konfliktu Gazā – es sāku ar savu perspektīvu. Bet pēc tam man jāiztēlojas pēc iespējas vairāk citu perspektīvu. Ko teiktu izraēlietis? Palestīnietis? Krievs, vācietis, ķīnietis? Protams, lai visiem planētas iedzīvotājiem pajautātu, ko viņi domā, būtu vajadzīgi 5000 gadi, tāpēc tas kļūst par iztēlē veicamu uzdevumu. Un šī uzdevuma jēga ir nevis piekrist viņiem, bet gan paplašināt savu perspektīvu?

Tieši tā, uzdevuma jēga ir nevis pieņemt kāda cita viedokli, bet gan paplašināt savu skatījumu, lai jūsu spriedums – pat ja tas nesaskan ar vairuma viedokļiem – ņemtu tos vērā. Mūsu mērķis ir saprast, kāpēc otram cilvēkam kaut kas ir svarīgs. Tā nav empātija; jūs nemēģināt just to, ko jūt otrs. Jūs cenšaties domāt tā, kā otrs domā.

Tālāk Ārente domāšanu sasaista ar politiku – centieniem veidot spriedumus, kuriem varētu piekrist arī citi. Viņas skatījumā politika nav par vienotību, bet gan par to, kā atrast to, par ko mēs joprojām varam vienoties domstarpību laikā.

Kas notiek mūsdienu digitālajā pasaulē?

Sociālie mediji rada izolētas “tvertnes”. Jūs redzat to, ko vēlaties redzēt – viedokļus, kuriem piekrītat, un arī briesmīgākos viedokļus, kuriem nepiekrītat, kas jūs sadusmo. Algoritmi zina, ka dusmas liek jums palikt vietnē ilgāk. Tas, ko jūs neredzat, ir pārdomāti komentāri, kas ir pretēji jūsu viedoklim. Tādējādi veidojas Palestīnu atbalstošu ziņojumu straume un Izraēlu atbalstošu ziņojumu straume, bet tās neredz viena otru. Ārentes skatījumā tas ir bīstami. Ja jūs nekad neiztēlojaties otra cilvēka viedokli, jūs nevarat domāt.

Jūs esat minējis, ka problēma ir dziļāka – ka tā nav saistīta tikai ar šādām izolētām “tvertnēm”, bet arī ar to, ka mūsdienu pasaule bieži vien šķiet nesaprotama. Ko Jūs ar to domājat?

Arvien biežāk mēs dzīvojam pasaulē, kuru nav iespējams izprast. Dažas situācijas šķiet vienkāršas – jūs pie galda sakāt: “Man vajag jaunus apavus”, – un nākamajā dienā jūs saņemat apavu reklāmas. Tas ir šokējoši. Taču bieži vien pasaule ir neskaidra – jūs nezināt, kāpēc saņemat to, ko saņemat. To Ārente sauc par pasaules atsvešinātību. Mēs saskaramies ar procesiem – tehnoloģiskiem, birokrātiskiem –, kurus lielākā daļa no mums nesaprot. Es lidoju lidmašīnā, un es īsti nezinu, kāpēc tā lido. Attiecībā uz klimata pārmaiņām es dzirdu dažādus apgalvojumus un man ir maz personīgu iespēju izvērtēt tos. Ar mākslīgo intelektu ir vēl sliktāk – iedomājieties, ka tas jums saka: “Jums vajadzētu bombardēt Irānu.” Jums nav ne jausmas, kāpēc tas tā saka.

Kad cilvēki jūt, ka pasaule nav kontrolējama, notiek divas lietas. Pirmkārt, mēs ''aizslēdzamies'': es zinu, kam es ticu, un pārējais mani neinteresē. Otrkārt, mēs meklējam piederību kustībām –vidiskām, politiskām, pat totalitārām –, kas sola jēgu. Šī kombinācija ir politiski bīstama.

Ja tādas ir briesmas, kā gan mums atvēlēt vietu īstai domāšanai un spriešanai – īpaši tad, ja mūsu sociālo tīklu lentes rosina mūs uz pretējo?

Trūkst institūciju, kurās cilvēki sanāk kopā, nezinot, kas ir patiesība vai taisnīgums, un ir ieinteresēti klausīties. Tā ir politika – atrast jēgu domstarpībās un daudzveidībā, mācīties dzīvot kopā un pat baudītkopā būšanu ar cilvēkiem, ar kuriem nespējat vienoties. Cilvēki aizmirst – ir jautri nepiekrist! Ir jautri strīdēties! Mums ir nepieciešams atmodināt šo prieku.

Viens no cerīgajiem modeļiem ir pilsoņu asamblejas. Ar izlozes palīdzību jūs pulcējat kopā no 25 līdz 100 cilvēkiem – santehniķus, sētniekus, juristus, profesorus, dažādu viedokļu pārstāvjus –, kuri mēnešiem ilgi tiekas, pieaicina ekspertus, uzklausa viedokļus un apspriežas. Rezultāti var būt dažādi, taču pats process māca cilvēkus meklēt kopīgu valodu un uzņemties atbildību. Kad skatāties 1964. gada interviju ar Ginteru Gausu – graudaini melnbaltu – Ārente smēķē, ietur pauzes, atbild, apvienojot drosmi ar humoru. Tā šķiet tik atšķirīga no mūsdienu medijiem. Un tomēr cilvēki ir to noskatījušies vairāk nekā miljons reižu. Viņa nekad nav dzinusies pēc popularitātes, bet viņas video ir kļuvis neticami populārs. Kā jūs domājat, ko cilvēki viņā joprojām saklausa?

Ārente ir kļuvusi iemīļota visā pasaulē, un viņas vārds ir nozīmīgs. Viņa tiek arī nepareizi citēta – internetā izplatās neīsti Ārentes citāti, kas ir patiesi populāri, un es gandrīz katru dienu saņemu e-pasta vēstules ar jautājumu, kur viņa ir teikusi kaut ko tādu, ko nekad nav teikusi. Šie kļūdainie citāti liecina par alkām pēc viņas vārdiem. Taču, ieklausoties viņas īstajā balsī – izaicinošā, bet pārdomātā, provokatīvā un dziļi cilvēciskā –, jūs sapratīsiet, kāpēc cilvēki vēl joprojām vēršas pie viņas pēc padoma. Viņa palīdz mums domāt. Es domāju, ka tas,ko cilvēki saklausa Ārentes teiktajā ir tas, ka politika nav tikai politika, bet arī kopīgs prieks runāt, rīkoties, domāt un spriest kopā.