Mani iepriecina grāmatas, kurās sarežģītas domas izklāstītas oriģinālā, vienkāršā un turklāt daudzslāņainā stāstījumā. Tad arī vairs nav svarīgi, vai darbs ir romāns, dzejolis, komikss vai bērnu grāmata. Čerstinas Hauas (Kerstina Hau) teksts un Jūlijas Fēlkas (Julie Völk) ilustrācijas prieku dubulto, jo es apspriedos ar svarīgāko kritiķi no mūsu mājas devītā stāva − trīsarpusgadīgo Josefu. Recenzijā nebija vajadzības analizēt, ar kādiem spēles elementiem autores panāk, ka 35 un 3 gadus veca cilvēka fantāzijā no gaismas un tumsas uzbur abu pasaku varoņu sākotnējo un simetrisko pasauli, parāda, ka pretstati pievelkas un viņu draudzība kā tilts sniedzas pāri visām likstām, striktajām kontrastu robežām, pāri pretstatu pasaulēm. Tāpat arī izpalika diskusija par teksta zilo krāsu, kuras lietošana neviļus atgādina fotogrāfiju aizsākumus, ar kurām mēs savu ikdienu vienkāršojam vairāk nekā kā agrāk. Mēs nevis diskutējām, bet ierušinājāmies zem segas, ļāvāmies drosmei, baudījām draudzību un apspriedām, kas grāmatā bija aizraujoši, kas iedvesa bailes, kas apbēdināja un kas − uzjautrināja. Un tas viss bija 34 grāmatas lappusēs! Pēc tam kritiķis tēvu veiksmīgi iemidzināja, kā parasti notiek, ja lasītā bērnu grāmata ir laba...