Sociālie tīkli
„Mēs esam atkarīgi no platformām“

Vai lielajām sociālo mediju platformām piederošo varu var kontrolēt ar demokrātiskiem procesiem? Kultūrzinātnieks Mihaels Zīmanis (Michael Seemann) stāsta, kā veidojas viedokļi digitālajā telpā.
 

Johaness Cellers

Zīmana kungs, savā grāmatā “The Power of Platforms” (tiešajā tulk. “Platformu spēks”) jūs aprakstāt sociālo tīklu, piemēram, Facebook un Twitter, ietekmi uz mūsu sabiedrību. Kāda ir šo platformu vara, un kā tā ietekmē mūs kā lietotājus?

Īsi sakot, viņi ir mūsu sakaru – mūsu attiecību un draudzību – īpašnieki. Tas nostāda platformas kontroles pozīcijā, un mēs kļūstam arvien atkarīgāki no platformām, jo arvien vairāk sakaru uzturam ar to starpniecību. Piemēram, ja es kādas draudzības saites uzturu tikai ar Facebook starpniecību, tad esmu atkarīgs no šīs platformas, lai turpinātu konkrēto draudzību.

Taču platformas ietekmē ne tikai mūsu sociālo saziņu. Pēdējos gados tās galvenokārt tiek kritizētas tā saukto filtru burbuļu un informācijas burbuļu dēļ, citiem vārdiem sakot, par to, ka mums pārsvarā tiek rādītas ziņas, kas atbilst mūsu vēlmēm. Kāda ir šo algoritmu ietekme uz sabiedriskās domas veidošanos?

Protams, tā ir taisnība, ka platformu struktūra un to algoritma veids ietekmē tur notiekošos diskursus. Tomēr tas nedrīkstētu radīt naivu priekšstatu, ka pastāv ideāls diskurss un ka tā sasniegšanai pietiek ar vienas vai dažu sviru ieviešanu. Lai noskaidrotu, kuri lēmumi rada kādas sekas, ir nepieciešams daudz izmēģinājumu un kļūdu. Tie, kas pielāgo platformas, lielākoties paši ir pārsteigti, kāda ietekme galu galā ir viņu lēmumiem.
 

Vai varat minēt kādu piemēru?

Piemēram, pēc Donalda Trampa ievēlēšanas ASV prezidenta amatā tika atklāts, ka, iespējams, tieši Facebook algoritms ir daļēji noteicis vēlēšanu rezultātu. Mijiedarbība ar ziņu rakstiem tika “apbalvota”, kas viltus ziņām nodrošināja neticamu sasniedzamību. Pēc tam Facebook mainīja algoritmu tā, lai biežāk rādītu platformā esošās kopienas, nevis ārējos rakstus. Tā bija iecere savienot lietotājus lokāli un atbilstoši viņu interesēm. Tomēr tas attīstījās pavisam citā virzienā: QAnon grupas un citi sazvērestības teoriju piekritēji vienkārši izveidoja savas kopienas un pēc tam tajās izplatīja savas viltus ziņas.

Ir izskanējuši aicinājumi ieviest lielāku tiesisko regulējumu, īpaši pēc Trampa ievēlēšanas. Vācijas Bundestāgā jūs bijāt platformu regulējuma eksperts. Cik lielā mērā sociālo tīklu vara vispār var tikt regulēta?

Tas ir atkarīgs no tā, ko grib sagaidīt no regulējuma. Ja mērķis ir panākt konkrētas pārmaiņas, tad regulējums darbojas diezgan labi. Piemēram, Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR) ļauj mums noteikt, kā platformām jāapstrādā dati. Un vismaz lielās platformas parasti ievēro šīs vadlīnijas.

Un kur ir vadlīniju robeža?

Tādi tiesību akti kā VDAR nepadara mūs mazāk atkarīgus no lielajām platformām. Gluži otrādi: jaunie šķēršļi bieži vien ir kapitālietilpīgi, un mazāki konkurenti nespēj turēt līdzi. Tas tad arī satricina tirgu. Piemēram, mēs redzējām, ka neatkarīgais tiešsaistes reklāmas tirgus VDAR dēļ praktiski tika iznīcināts, savukārt Google un Facebook tirgus daļas ir ārkārtīgi palielinājušās. Citiem vārdiem sakot, regulējums ir padarījis mūs vēl vairāk atkarīgus no šīm platformām.

Tas izklausās neproduktīvi. Vai valdības un valsts institūcijas patiešām ir ieinteresētas ierobežot viltus ziņu izplatīšanos vai drīzāk tomēr ieinteresētas izmantot platformas sabiedriskās domas veidošanai un tā dēvētajai “ziņu kontrolei”, citiem vārdiem sakot, nodrošināt, lai tiktu izplatītas viņu pašu ziņas?

To nevar vispārināt; iespējams, var atrast piemērus var gan tam, gan tam. Twitter faili ir parādījuši, cik daudzas interešu grupas cenšas ietekmēt viedokli – dažkārt likumīgi, dažkārt nelikumīgi. Galvenokārt nevajadzētu pieļaut, ka tas notiek slepeni. Jābūt regulētiem un pārredzamiem procesiem, kas ir demokrātiski nodrošināti un attiecīgi dokumentēti. Šajā ziņā platformām ir milzīgi trūkumi.

“Twitter faili” ir Īlona Maska publicētie pavedieni, kuru mērķis ir parādīt, kā Twitter it kā esot ierobežojis nepopulāru viedokļu izplatību. Tika pieminēta arī sadarbība ar slepenajiem dienestiem. Cik lielā mērā “Twitter faili” sniedz ieskatu tajā, kas notiek šādas platformas aizkulisēs?

“Twitter faili”, manuprāt, galvenokārt ir Īlona Maska mēģinājums diskreditēt veco Twitter vadību un uzspiest tai “ļaunas, ‘voukisma’ pārņemtas kreiso radikāļu vadības” klišeju, lai leģitimizētu sevi un savu valdīšanu uzņēmumā un iepriecinātu savus draugus no labējiem. Ja viņam rūpētu pārredzamība, viņš arhīvus darītu pieejamus žurnālistu konsorcijam, kā tas notika ar Panamas dokumentiem. Tā vietā viņš ir apzināti izvēlējies labējā spārna žurnālistus, kas naratīvam uzpieda savu ievirzi. Tāpēc “Twitter faili” ir jāuzlūko ar lielu piesardzību.

Vai Jūs apšaubāt “Twitter failu” autentiskumu?

Nē, autentiskums ir plaši apstiprināts. Tas, kas tiek publicēts, ir patiess. Taču patiesība tiek sniegta tikai pa daļām un ļoti selektīvi. Piemēram, bija e-pasta vēstules no Džo Baidena kampaņas komandas, kuros Twitter tika lūgts dzēst noteiktus tvītus. Par to tika sacelts skandāls – neziņojot, ka attiecīgajos tvītos tika izplatīti Baidena dēla privāti kailfoto.

Taču runa ir arī par ziņu no laikraksta New York Post, kuras autentiskums ir pierādīts un kurā aplūkoti krimināli nozīmīgi materiāli Hantera Baidena klēpjdatorā. Šo rakstu Twitter bloķēja 2020. gada ASV vēlēšanu kampaņas vidū. Vai tā nav politiskās sāncensības ietekmēšana?
 

Tieši tā. Es tikai gribēju ielikt to kontekstā, ka ar Twitter failiem tiek veidoti noteikti naratīvi, kas kalpo noteiktām interesēm, un tāpēc ar tiem ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Arī nopludinātā Twitter iekšējā komunikācija, kas saistīta ar Hantera Baidena klēpjdatora stāstu, parāda, kas notiek aizkulisēs un cik ilga svārstīšanās un šaubīšanās saistīta ar šādiem jautājumiem. Tad papildus nāk FIB un saka, ka tā varētu būt Krievijas dezinformācijas kampaņa. Tāpēc tas bija sarežģīts lēmums, kas balstījās neskaidrā informācijā. Godīgi sakot, es tajā nesaskatīju neko skandalozu.


Daži mediju zinātnieki ierosina, ka sociālo mediju platformām vajadzētu pirms publicēšanas pārbaudīt un moderēt katru ierakstu un pat katru komentāru – līdzīgi kā tas notiek drukātā laikraksta vēstuļu lapā. Vai tā būtu uzskatāma par iespēju, jeb vai tas būtu neatbilstoši interneta pamatprincipam?

Man tā nešķiet laba doma, jo tas būtiski ierobežotu viedokļu daudzveidību un izteikšanās brīvību. Lielās platformas, iespējams, varētu to ieviest, bet lietotāji to nepieņemtu un, iespējams, pārietu uz citiem kanāliem vai tumšo tīmekli. Es domāju, mums principiāli ir vajadzīgs internets, ko brīvi var lietot ikviens. Tas, kā tieši notiktu satura vadīšana, ir dziļi politisks jautājums, taču tas nenozīmē, ka par to lemj tikai Bundestāgā. Likumīgiem lēmumiem ir jāgūst platformu lietotāju atbalsts. Tāpēc ir jārada struktūras, lai šādus jautājumus risinātu politiski un demokrātiski.