So Jeonga Ro par Veimāras kultūras simpoziju 2016
„Dalīšanās un mainīšanās vienkārši jāīsteno“

Dalīšanās un mainīšanās veido cilvēka kultūrprakšu pamatus. Nabadzīgās valstīs tam ir tik pat liela loma kā pārtikušās sabiedrībās. Taču kad mēs vispār dalāmies – un ar ko? Kādas sabiedrības un kultūras attīstības tendences izriet no dažādajām dalīšanās un mainīšanās izpausmes formām? Veimāras kultūras simpozijā 2016. gada jūnija sākumā Gētes institūts kopā ar Vācijas un citu valstu ekspertiem kultūras, ekonomikas un politikas jomā meklēja atbildes uz šiem jautājumiem. Dienvidkoreju simpozijā pārstāvēja Seulas Art Center Nabi direktore So Jeonga Ro (Soh Yeong Roh), kura pēc atgriešanās dalījās savos iespaidos.

Ro kundze, kā Jūs nonācāt līdz dalībai Veimāras kultūras simpozijā?

Veimāras kultūras simpozija mērķis bija dažādu jomu ekspertu pieredzes apmaiņa simpozijos, lekcijās, semināros un citos formātos par tēmu “Dalīties un mainīties”. Mani uzaicināja Gētes institūts. Man saistoša bija daudzveidīgā pieeja tēmai – no politikas, ekonomikas, kultūras, sabiedrības perspektīvas –, kā arī ārkārtīgi daudzveidīgais dalībnieku saraksts. Turklāt dalībnieku vidū bija arī Džeremijs Rifkins, kuru es ļoti apbrīnoju. Taču izšķirīgais arguments manai dalībai simpozijā galu galā bija pati tēma. 21. gadsimtā nav nekā svarīgāka par dalīšanos un mainīšanos, bez tā cilvēce nevar izdzīvot. Tādēļ man tēma šķita ļoti piemērota.

Jūs piedalījāties “Urban Commons” tēmai veltītā darbseminārā. Ko tajā stāstījāt par Korejas pieredzi?

Es iepazīstināju ar aktivitātēm Art Center Nabi, piemēram, mūsu mākslinieciskajām intervencēm, ar kuru palīdzību cenšamies radīt tā dēvētos “Urban Commons”. Mediju māksla ir īpaša ar to, ka tā ietekmē visu pilsētvidi, pat ja tiek instalēta iekštelpās. Piemēram, mūsu jaunākajā projektā – hakatonā ar nosaukumu “Urban Blackout“ – kopā ar māksliniekiem un programmētājiem uzdevām jautājumu, kā mēs izdzīvotu pēkšņa elektrības pārrāvuma gadījumā. Meklējām radošus risinājumus jautājumiem par resursu ieguvi: kā mēs iegūtu ūdeni vai enerģiju? Es jau diezgan sen nodarbojos ar pilsētas tēmu. Man pilsēta pirmām kārtām ir telpa, kurā es ļoti ierobežotā teritorijā dzīvoju kopā ar cilvēkiem, kas atšķiras no manis. Galu galā runa ir par to, kādā veidā sadzīvot kā vienotam organismam ar cilvēkiem, kuriem ir ļoti atšķirīgi priekšstati, intereses un gaumes. Daudzas no manām aktivitātēm veltītas šai tematikai.

Kā uz Jūsu stāstīto reaģēja citu valstu pārstāvji?

Viņi ar interesi ieklausījās, jo īpaši manos stāstos par 2002. gada Pasaules čempionātu futbolā. Toreiz miljoniem Dienvidkorejas iedzīvotāju devās ielās vērot publiskās spēļu translācijas, un, neraugoties uz to, valdīja ļoti miermīlīga, laipna un sirsnīga atmosfēra. Visi bija vienoti un priecājās par futbolu – un pēc tam aiz sevis savāca atkritumus. Tā bija ļoti īpaša pieredze, es domāju, ka toreiz priecājāmies par to, ka visi cilvēki bija vienoti. Cilvēki, kas citkārt ir tik nevienprātīgi un savstarpēji noraidoši, šajā starptautiskajā sporta pasākumā ar nosaukumu “futbols” pamanīja, ka patiesībā taču ir vienā pusē. Kad Koreja uzvarēja, visi kopā līksmoja, un tieši šis fakts daudziem šķita brīnišķīgs. Cilvēki līdz pat šai dienai nav aizmirsuši šo laiku.
 
Tādēļ cenšos toreizējo kopības izjūtu atkal atdzīvināt caur mākslu. Piemēram, domājot par teātri, Rietumos tradicionāli ir daudz nošķīrumu: starp skatuvi un publiku, starp sabiedrības slāņiem, kas apmeklē teātri, un tiem, kam tas ir liegts. Korejiešu brīvdabas teātrī Madanggeuk (마당극) nav robežu, tur visi sajaucas. Korejiešiem tas ir gēnos. Veimārā daudz stāstīju par mūsu mēģinājumiem to atdzīvināt radošā veidā, un citi dalībnieki šķita ļoti ieinteresēti. Darbseminārā nebija pārāk daudz teorētiķu, drīzāk cilvēki no prakses. Tādēļ bija daudz iespēju uzzināt par aktivitātēm dažādās valstīs, un tā bija laba pieredze.
 

Korejā man vienmēr radies iespaids, ka “Urban Commons” izmantošanu drīzāk nosaka politiskā līmenī valdība un pašvaldības, un ne tik ļoti pašu iedzīvotāju kustības. Vai šādas atšķirības bija jūtamas, Veimārā runājot ar citu valstu pārstāvjiem?

Pirmajā acumirklī Korejā daudz kas šķiet valdības vadīts, taču īstenībā lielākā daļa valdību un pašvaldību uztur ciešus kontaktus ar iedzīvotāju grupām. Valdība rada iespējas un tad sadarbojas ar iedzīvotāju grupām. Seulas kanāla Cheonggyecheon renaturalizācija pilsētas mēra un vēlākā prezidenta Li Mjongbaka (Lee Myung Bak) pilnvaru laikā, protams, bija piemērs tam, kā iedzīvotāji drīzāk netika iesaistīti. Taču pašreizējais Seulas mērs un daudzas citas valsts institūcijas pievērš uzmanību tam, lai notiktu cieša sadarbība ar iedzīvotājiem. Tāpat Korejā ir daudz iedzīvotāju kustību. Man prātā nāk spāņu mākslinieku apvienība Todo por la Praxis, kas no rūpnieciskajiem un cita veida atkritumiem veido lielus monumentus, raisot cilvēkos apziņu par to, ko viņi met prom. Viņu darbs mani Veimārā ļoti iespaidoja. Tad es šeit konstatēju, ka arī Korejā jau eksistē grupa, kas īsteno līdzīgas aktivitātes.
 
Vai bez šī darbsemināra bija arī citi pasākumi un pieredzes, kas Jums šķita interesanti?

Tur es spēlēju “Being Faust – Enter Mephisto”, kas man sagādāja milzīgu prieku! Godīgi sakot, šajā tematiskajā sadaļā praktiskie piemēri man šķita daudz interesantāki par teorētiķu klāstīto. Dalīšanās un mainīšanās ir kas tāds, kas vienkārši jāīsteno. Ir filantropi, kas darbojas slepus un dalās ar savu īpašumu. Šādi cilvēki izdzīvo dalīšanos, būtu bijis jauki dzirdēt viņu stāstus. Mani būtu iepriecinājusi arī plašāk pārstāvēta mākslinieku kopiena.

Pēdējais jautājums – kā Jums patika Veimāra?

Ļoti! Visvairāk mani iespaidoja hercogienes Annas Amālijas bibliotēka. Hercogienes Annas Amālijas dibinātā bibliotēka bija viena no sava laika lielākajām bibliotēkām Eiropā – un arī iemesls tam, kāpēc Veimāra vilināja tādus intelektuāļus kā Gēte un Šillers. Bibliotēka ir brīnumskaista, jūtams, ka to cēlis kāds, kurš patiesi mīlējis grāmatas. Salīdzinājumā ar citām bibliotēkām tā ir ļoti omulīga un mierpilna un izstaro rāmu cēlumu. Šī Veimāras vieta man visspilgtāk palikusi atmiņā.