Zaļās bibliotēkas
"MUMS IR JĀREAĢĒ UZ PĀRMAIŅĀM SABIEDRĪBĀ"

Vairāk nekā tikai vieta grāmatu tārpiem: vai nākotnes bibliotēkā uz jumta būs dārzeņu dobes un pagrabā – remontkafejnīca? Tims Šūmanis, Heinriha Bella bibliotēkas Berlīnē-Pankavā darbinieks un "Zaļo bibliotēku tīkla" līdzdibinātājs, skaidro, kāpēc publiskajām bibliotēkām no jauna jādefinē sava loma. 

Eleonore fon Botmere

Šūmaņa kungs, jūs nesen uzrakstījāt eseju (Essay), kurā esat ieskicējis "konkrētu utopiju" bibliotēkām. Uz zaļā jumta zum bites, bet pagrabā tiek remontēti velosipēdi. Lasītavās ir tārpi, kas kompostē organiskos atkritumus, un vecāka gadagājuma cilvēki kopā ar bēgļiem piedalās aktivitātēs un pasākumos. Vai tas ir „zaļo bibliotēku“ idejas pamatā? 

Man patīk vispārējā definīcija, ka „zaļā“ bibliotēka reaģē uz sociālajiem apstākļiem, un tas notiek apvienojumā ar bibliotēku jauno lomu. Šai sakarā īpaši jāatzīmē publiskās bibliotēkas, kuras veidojas par vietām, kuru galvenā loma vairs nav tikai grāmatas, bet arī cilvēki un viņu mijiedarbība. Zaļās bibliotēkas arī ar pasākumu palīdzību saved kopā cilvēkus par klimata, vides aizsardzības un ilgtspējas tēmām. Tas ir sociālais aspekts. Strukturālais aspekts var būt saules fotoelementu uzstādīšana uz jumta, biškopībai draudzīgu dārzu ierīkošana bibliotēku zaļajās zonās, samazinot iekšējo resursu izmantošanu. 
 
Kur sākotnēji ir meklējama zaļo bibliotēku koncepcija? 

Cik man zināms, šī ideja radās ASV. Pašā sākumā, 20. gadsimta 70. gados, runa bija par ekoloģiskāku būvniecību, bet salīdzinoši drīz vien priekšplānā izvirzījās cilvēki. Piemēram, cilvēkus sāka atbalstīt ar informācijas palīdzību par ilgtspējīgu dzīvesveidu. Divtūkstošo gadu sākumā šī ideja pamazām nonāca arī Vācijā. 

Kāpēc bibliotēkas ir īpaši piemērotas ilgtspējīgu pieeju īstenošanai? 

Publiskās bibliotēkas arvien vairāk kļūst par tā saukto "trešo vietu". Par vietu, kur cilvēki var uzturēties un “paslaistīties”, kur visa ģimene pavada pēcpusdienas un skolēni gatavo mājasdarbus. Tā ir mūsu unikālā priekšrocība: piedāvāt ārkārtīgi plašam iedzīvotāju spektram piemērotu vietu, ko var izmantot bez maksas. 
 
Un, ja "konkrētā utopija" dzīvo, jūs varat arī aizņemties urbjmašīnu (lietu bibliotēkā) vai velosipēdu (darbnīcā)... 

Tieši tā. Dalīšanās ar lietām stiprina mūsu sabiedrības sociālo kohēziju, un publiskās bibliotēkas tam ir kā radītas. Mums kā bibliotēkām ir jāreaģē uz milzīgiem sociāliem uzdevumiem. Zaļo bibliotēku izveidē ar augstiem sociālajiem standartiem slēpjas liels potenciāls. 

Vai ir pieejama arī kāda zaļā paraugbibliotēka? 

Ir daudz lielisku projektu arī starptautiskā mērogā. Piemēram, Osnabrikas Pilsētas bibliotēka plāno uzbūvēt minimāju kā "Zaļo bibliotēku jauniešiem". Dānijā ir ieplānotas dušas bezpajumtniekiem. Šeit būtiska loma ir sociālajam aspektam. Citas bibliotēkas ir būvētas kā pasīvās mājas vai uz to jumtiem ir saules paneļi. Senegālā ir bibliotēka, kas savāc lietus ūdeni un to izmanto savu dārzu apūdeņošanai. 

Vai šādi projekti ir arī Zaļās bibliotēkas tīkla un Libraries4Future iniciatīvas mērķis?  

Zaļo bibliotēku tīkls vēlas stiprināt ilgtspējības tēmu un mudināt Vācijas, Austrijas un Šveices bibliotēkas kļūt aktīvākām šajā jomā. Šajā kontekstā jādomā par apmaiņu, kā arī ilgtspējības un vides aizsardzības institucionālu nostiprināšanu. Tīkls vēl tikai veidojas un meklē savas struktūras. Turklāt Covid 19 pandēmijas laikā viss notiek tikai tiešsaistē. Neskatoties uz to, mūsu pastāvīgo dalībnieku grupa arī šādā formātā lieliski sadarbojās. Piemēram, ļoti labi pārstāvēti bija arī Gētes Institūti no visas pasaules. Libraries4Future darbojas globāli, bet vairāk personīgā līmenī. 

Kas tiek apspriests šajās regulārajās pastāvīgo dalībnieku grupas sanāksmēs? 

Viens no tematiem, piemēram, ir grāmatu apvākošana. Tā bibliotēkās ir mazliet līdzīga svētajai govij. Ir vēlme pasargāt grāmatas ar vākiem, bet, protams, ka tie ir izgatavoti no plastmasas. Ātri rodas jautājums: vai mums tas patiešām ir vajadzīgs? Mēs kā publiskā bibliotēka bieži vien izmetam grāmatas – pēdēja laikā mēs vismaz atdalām iekšējo daļu no laminētās ārējās daļas, citādi viss kļūtu par bīstamajiem atkritumiem. 

Vai ideja par bibliotēku, kas ne tikai aizdod grāmatas, bet arī uzskata sevi par sociālu kontaktpunktu – vai tā visiem šķiet laba? 

Lietotāji gan dažkārt jautā, ko tas nozīmē? Bet, kā jau teicu, runa ir arī par bibliotēku jauno lomu, kas apvieno ne tikai grāmatas, bet arī cilvēkus, jo arī viņi, tāpat kā grāmatas, ir zināšanu nesēji. Šādā veidā bibliotēka paliek uzticīga savai misijai – nodot tālāk zināšanas. Mēs saņemam arī pārmetumus, ka tādējādi mēs pametot savu neitrālo lomu. Es to redzu šādi: mums ir jāreaģē uz sociālajām pārmaiņām, un mums nav laika neitralitātei. Manuprāt, mēs esam nevis klimata krīzē, bet gan uz klimata sabrukuma sliekšņa. Mums tagad ir jārīkojas aktīvi un jāpalīdz cilvēkiem tikt galā ar pārmaiņām. Mēs kā bibliotēkas to varam darīt, un mums tas ir jādara.