Aleida Asmane
Dzimtene — sena un jauna

Jaunā dzimtene
Avots: Wikimedia Commons; Foto: Immanuel Giel; CC BY-SA 3.0

Jautājums par dzimteni ir zināma saistībā ar individuālo attīstību un paša identitātes emocionālo gruntējumu. Pastāv vietas, ar kurām saglabā emocionālu saistību, jo tur gūta dzīves pamatpieredze, kura ir nozīmīga paša attīstībai un kura nezūd, bet saglabājas noteicoša arī turpmāk.

​Aleida Asmane

Šādās vietās apziņa par paša tapumu nesaraujami krustojas par pasaules pieredzēšanu. Es, piemēram, daudzus gadus esmu dzīvojusi vienā un tajā pašā pilsētas daļā un šādi varējusi piedzīvot, kā iedzīvotāji ieradušies un devušies prom, nomiruši un piedzimuši. Pašas dzīve ir bijusi daļa no šī telplaiciskā mijas lauka. Dzimtene ir tāds lauks, kur pazīst daudzus namus un to iemītniekus, daļa no tiem bija pazīstami kā bērni, bet daļa, pašai jau esot pieaugušai, redzama kā bērni, kuriem var stāstīt stāstus par viņu nomirušajiem vecākiem. Šādā ziņā dzimtene ir telpiski skaidri ierobežota pārpaaudžu atmiņa, kura ik uz stūra var pārsteidzoši uzplaiksnīt kaut kādas atmiņas. Jo dzimtene ir rezonanses fenomens. Tā ir skaidri noteiktā telpa, kur „ūdensrīkste” patvaļīgi rieš atmiņas. Izsakoties vēl īsāk: dzimtene ir „vieta, kurā atmiņa orientējas”.*  

Dzimtene kā modernizācijai pretējais jēdziens

Tomēr ‘dzimtene’ nav tikai vieta. Tas ir arī vārds, kas līdzīgi švammei uzsūcis daudzas kultūras tradīcijas un viļņojumus. Šajā ziņā dzimtene ir arī romantiķu mākslas produkts, kuri 19. gadsimtā dziedājuši dziesmas, darinājuši gleznas un stāstījuši stāstus. Šādi viņi ir izveidojuši kultūras pamatslāni, kura fragmentus aizvien var uzvandīt līdzīgi kafijas biezumiem tasītē. Šis tas no kafijas biezumiem vairs nav lietojams. Tas attiecas uz  fantasmu par etnisku tautas garu, bailēm no svešajiem vai priekšstatu par neskartu un nemainīgu iedabu. 19. gadsimtā ‘dzimtene’ tika likta lietā kā cīņas jēdziens pret modernizāciju un industrializāciju. Atsvabinātajai inovāciju attīstības dinamikai un progresam vajadzēja pretstatīt kaut ko stingru un drošu. Šajā konfrontācijā jēdziens ieguva sastīpotības un reakcionāras idilles nozīmi. Tāpēc ilgu laiku tas, kas bija saistīts ar šo vārdu, piemēram, dzimtenes jeb novada literatūra, novada māksla, novada filmas vai novada apvienība, „jau bija ieriktēts”, kā Burkhards Špinnens reiz rakstīja par safantazējumiem.

Dzimtenes jēdziens ir svarīgs šarnīrs starp indivīdu un grupu.


Kādu laiku vārds tika uzskatīts par nolietotu un neizmantojamu, tomēr no tā tik ātri nevar atsvabināties. To atklāja no jauna, turklāt tas izrādījās vērtīgs un neaizstājams. Taču šim nolūkam to vajadzēja iztukšot, piepildīt no jauna un aprīkot no jauna. Tieši patlaban šis produktīvais meklēšanas process norit pilnā sparā. Jo kļuvis arī skaidrs, ka nevar tā vienkārši atteikties no emocionalitātes, piederības un identitātes komponentiem dzimtenes jēdzienā. Tas pauž mīlestību un saistību attiecībā pret pārākām instancēm, kas rodamas tēvzemē, kultūrā, kā arī dabā un apkārtējā vidē. Dzimtenes jēdziens ir svarīgs šarnīrs starp indivīdu un grupu. Politiskajā diskursā mēdz runāt par ‘tepi’, taču šī tepe nebūt ne obligāti ir pelēka, tā ir visai krāsaina. Cik krāsainai būt šai tepei — tā patlabn ir aktuāla tēma. Jo uz jaunveidojamo jēdzienu attiecas arī tas, ka dzimtene patlaban vairs nav galvenokārt apzīmējums ilgām pēc kaut kā zuduša, aizvien biežāk tā norāda arī uz solidaritāti.

Dzimtene, refleksija un krīze

Kur ilgstoši, pašsaprotami valda vietsēdība un sociālā, politiskā un kulturālā kontinuitātē nekad nav tikusi sāpīgi pārtraukta, vārds „dzimtene” īstenībā nemaz nav vajadzīgs, jo piederošo nav vajadzīgs tematizēt. Tāpēc dzimtene ir refleksijas jēdziens, kas paredz salīdzinājumu, diferenci un distanci. Tas ir kā norāde uz kaut ko tādu, kas vairs nav pašsaprotams, kas ir atņemts vai pazaudēts, un tikai šajā zaudējumu un ilgu dialektikā nokļūst līdz vārdiem un apziņai. Jēdziena konjunktūra pauž, ka konkrētais novietojums telpā un laikā, kuru dēvējam par dzimteni, patlaban kļūst aizvien svarīgāks ne tikai tāpēc, ka pasaule strauji mainās, bet arī tāpēc, ka pasaules iedzīvotājus pārņēmusi aizvien spēcīgāka kustība.

Dzimtenes jēdziena jaunā aktualitāte ir saistīta ar apdraudētības diskursu, kas kļūst aizvien rupjāks. Globalizācija un migrācija, tā to dēvē, automātiski noved pie totālas norobežošanās un identitātes zuduma. Tas izraisa neskaidras bailes un zaudējuma izjūtu, pret ko veido un aprīko empātisko dzimtenes un tautas jēdzienu. Šis dzimtenes jēdziens ir naidīgs svešajiem. Svešo var redzēt vienīgi kā tiešus draudus, visnotaļ Karla Šmita drauga un ienaidnieka polarizējuma nozīmē, kur svešais eo ipso pats liek apšaubīt savu eksistenci. Šādi rodas sociālās uzticēšanās krīze, kas aprok mierīgu līdzāsbūšanu un savstarpējību, kā arī citādības atzīšanu.

Tāpēc pavisam jaunu kvalitāti dzimtenes jēdziens gūst krīzes laikos. Krīzes skarbumu pirmām kārtām nākas just tiem, kuri savu dzimteni zaudējuši bēgļu gaitu, padzīšanas vai migrācijas dēļ. Taču patlaban tie ir vietsēdīgie, kuri redz savu dzimteni ieceļotāju apdraudētu. Faktiski gan dzimteni var zaudēt arī bez kādas pārvietošanās. Tas notiek, piemēram, tad, ja pašu zemi — atcerēsimies kaut vai VDR pārtapšanu par VFR — pēkšņi līdz nepazīšanai pārmaina politiskās sistēmas maiņa.
 

Dzimtene ir ne tikai landšafts un arhitektūra, bet arī daudz kas tāds, ko var paņemt līdzi aiz tās robežām, piemēram, valoda, stāsti, dzeja, lūgsnas, receptes, gleznas vai mūzika.

Daudzi ebreju emigranti, kuri tika vajāti un tomēr varēja vēl aizbēgt uz ārzemēm, paņēma līdzi savu kultūras dzimteni un varēja to turpināt kopt. Šādi jēdziens ieguva pretējas konotācijas.  Migrantiem dzimtene nozīmēja nostaļģiju un dzīvojamu utopiju, nacionālistiem, kuri viņus padzina, dzimtene nozīmēja etnisku homogenizāciju, izmantojot iedzīvotāju maiņu, padzīšanu, piespiedu bēgšanu un slepkavošanu. Viņu zemēs tika izveidota dzimtenes izjūta, kurā vairs neparādījās vēstures iepriekšējie slāņi un kādreizējā atšķirīgo iedzīvotāju grupu daudzveidība tika pilnībā aizmirsta. Dažiem no vēlāk dzimušajiem tomēr izdodas izlauzties caur šo aizmirstības zieģeli, un viņi šo to  atgriež iedzīvotāju apziņā no agrākās dzimtenes bagātības. Jo uz dzimteni attiecas arī pēdu meklēšana, interese par nozīmīgiem kultūras darinājumiem, kas tur radīti, un ievietojums garākā vēsturē.

Jaunā dzimtene

Tāds bija celtniecības apvienības nosaukums, kura pēckara sabombardētajā Vācijā organizēja atjaunotni, kad pajumti vajadzēja piedavāt arī vēl 14 miljoniem bēgļu un padzītajiem. Pēc 1989. gada jaunajās federālajās zemēs vēlreiz radās „jauna dzimtene”, šoreiz — atjaunojot, nojaucot un rekonstruējot vēsturiski greznās celtnes; daudzi tur dzīvojušie to reģistrēja kā savas dzimtenes zaudēšanu. Kopš 2015. gada miljoniem bēgļu ierašanās kā Rietumos, tā Austrumos atkal ir pieteikusi dzimtenes pārveidi, šoreiz — kā atšķirīgas izcelsmes un kultūru cilvēku integrēšana vācu sabiedrībā. Pamatīgas pārmaiņas virzienā uz plurālu sabiedrību notiek jau labu laiku, tāpēc svarīgi šo pāreju veidot kopīgi un konstruktīvi. Jauno dzimteni definēs tās iedzīvotāji. Viņi kopīgi veido šo kopdzīves telpu, iestājoties par savstarpējām telpiskām kaimiņattiecībām, atzīstot cits citu, savstarpēji pārliecinoties par savām orientācijām un izmēģinot jaunas kopdzīves formas. Dzimtene ir ne tikai landšafts un arhitektūra, bet arī daudz kas tāds, ko var paņemt līdzi aiz tās robežām, piemēram, valoda, stāsti, dzeja, lūgsnas, receptes, gleznas vai mūzika. Kas no tā visa un kā radīs vietu jaunajā dzimtenē, to izšķirs katrā vietā.  Tā vai citādi dzimtene vienmēr ir pārveides procesā.

[1] Jan Brachmann, In welcher Heimat wollen wir leben? Eine Würdigung des Komponisten und Naturschutzpioniers Ernst Rudorff, FAZ 13. 10. 2018, Nr. 238, Seite 12.
 

Pirmā un garāka šī raksta versija tika publicēta izdevumā Politik & Kultur 1-2/2019

 

Heimat / dzimtene

Logo: Projekts Dzimtene Grafika: Grupa Autograf
Šis raksts ir daļa no projekta „ Dzimtene “, kurā mēs cita starpā reflektējam par to, no kā rodas tik pēkšņā par sen novecojušo uzskatītā jēdziena atgriešanās.

Vairāk par projektu “Dzimtene” šeit