Kafkas humors
Lielais smējējs

Kafka ir rakstnieks, kura darbi ir drūmi un murgaini. – Var jau būt, ka tā ir taisnība. Tomēr šāds skatījums ir paviršs. Dosimies meklēt Kafkā komisko!

Ernans D. Karo

Ļaužu prātos ir pamatīgi iesakņojies literārs pārpratums: Franca Kafkas teksti paverot lasītājam melanholiskas un baisas vīzijas – un Kafka pats esot bijis pirmām kārtām mazohistisks visāda veida nelaimju aprakstītājs. Kā savā grāmatā “Ein Käfig ging einen Vogel suchen – Komisches und Groteskes” (2018) (“Būris devās meklēt putnu – komiskais un groteskais”) raksta izdevējs Klauss Vāgenbahs, laika gaitā ar vārdiem “Kā Kafkam” un “kafkisks” tiek apzīmēts viss tumšais, neizprotamais, kas no rakstnieka darbiem ir “atdalījies”, un pats Kafka tiek uztverts kā visu to ļaužu “pravietis” un „svētais aizbildnis“, „kuri nespēj rast izeju no dzīves grūtībām”.

Kafkas darbiem ir arī humoristiskā puse, kas ir tikpat svarīga, pat tikpat “kafkiska” kā viņa darbu drūmā puse – šī atziņa, ko Kafkas eksperti gadu gaitā vairākkārt uzsvēruši, vienmēr ir nogrimusi aizmirstībā, īsti nemaz nepamanīta. Tam droši vien ir dažādi iemesli.

Daudzi cilvēki, šķiet, zina par atsevišķiem Kafkas dzīves aspektiem vairāk nekā par viņa darbiem: par Kafkas sliktajām attiecībām ar tēvu, par viņa neveiksmīgajām attiecībām ar mīļotajām sievietēm, par neapmierinātību ar darbu apdrošināšanas sabiedrībā, par agro nāvi tuberkulozes dēļ.... Eksistē arī interpretācija, kurā Kafka tiek skatīts kā nacionālsociālisma noziegumu paredzētājs – interpretācija, kuru kritiķi, piemēram, Džeimss Hoss (James Hawes) grāmatā “Excavating Kafka” (2008) uzskata par ārkārtīgi problemātisku. Daudziem ļaudīm, domājot par Kafku, uzreiz acu priekšā nostājas slavenais 1923. gadā uzņemtais portrets, kurā Kafka redzams savas slimības pēdējā posmā, – drūms, dziļi iegrimušām acīm un iekritušiem vaigiem. Bet ir arī citas Kafkas fotogrāfijas, kurās viņš redzams gluži citāds – labā noskaņojumā. (Starp citu, kā stāsta Vāgenbahs, piecdesmitajos gados “Fischer Verlag” reklāmas nodaļā minētā fotogrāfija esot tikusi retušēta, lai izceltu “mistisko”.)

Un galu galā komiskā nesaskatīšanā svarīgu lomu spēlē arī zināma intelektuāla neuzticība humoram un jokiem, doma, ka tie esot pretstats filozofiskam un emocionālam dziļumam – nevis dažādas šī dziļuma skaldnes.

Turklāt Kafka, kā savā darbā “Kafkas komische Seiten” (2011) (“Kafkas komiskās puses”) raksta Astrīda Dēe (Astrid Dehe) un Ahims Engstlers (Achim Engstler), bijis „nemiera pilns cilvēks, kas atkal un atkal gandrīz piespiedu kārtā piedzīvojis neveiksmes“, – taču arī humora pilns cilvēks. Viņa vēstulēs un dienasgrāmatās mēs lasām par smieklu lēkmēm darbā un komiskām situācijām ceļojumos. Viņa draugs Makss Brods stāsta, ka Kafka, lasīdams priekšā savu romānu “Process”, tik stipri smējies, ka “ik pēc brītiņa nav spējis lasīt tālāk”. Un Kafka pats rakstīja savai pirmajai līgavai Felīcei Bauerei: „Es protu arī smieties […], man pat ir liela smējēja slava.“

Kā lasāms Dēes un Engstlera grāmatā, daudz kas Kafkas tekstos ir “rakstīts ar nolūku panākt komisku efektu”. Un patiešām: tas, kurš viņa tekstus uzmanīgi – vai vispār – lasa, atrod daudz humoristisku vietu. Tās varbūt nav jautras, ja ar šo vārdu saprot līksmu smiešanos, taču Kafkas humors ir asprātīgs, un tajā atrodams gan ironiskais, gan groteskais, gan satīriskais, gan ļaunais un, protams, arī absurdais.

„Tikai nevajag lieki uzturēties gultā.“

Lūk, dažas no Kafkas komiskajām pusēm: Gregors Zamza, stāsta “Pārvērtība” varonis – pareizāk sakot, antivaronis – kādu rītu pamostas un ierauga, ka ir pārvērties par milzīgu kukaini. Kā raksta Dēe un Engstlers, šis apstāklis jebkuru „normālas dabas cilvēku” šokētu. Taču komivojažieris Gregors Zamza uztraucas, ka ir nokavējis agro vilcienu. „Ak Dievs‚ cik nogurdinošu amatu es esmu izvēlējies!“ viņš domā. Zamza secina, ka viņam ir sešas „kājeles“ un “bruņveidīgi cieta mugura” un ka viņa balss skan kā „bēdīga pīkstoņa“. Tomēr dažu lappušu garumā viņš domā, ka tas, kas viņu nomoka, noteikti nav “nekas cits kā vienīgi krietnas saaukstēšanās priekšvēstnesis”. Kad Zamza, pārvērties kukainī, vairs nespēj piecelties no gultas, viņš sev saka: “Tikai nevajag lieki uzturēties gultā.”

Mietpilsoņa Zamzas nesatricināmība, verdziskās raizes, apstākļiem galīgi neatbilstošā reakcija lasītājos gribot negribot izraisa smieklus.

Slepstiks

Daudzu Kafkas ainu īpašā komika – ļaudis krīt, cits citu dauza, mehāniski un tūļīgi kustas – bieži tikusi saukta par Kafkas “slepstika” metodi, norādot uz kinokomēdijas formu, kas sākotnēji bija sastopama agrīnajās mēmajās filmās. Šajās komēdijās dominēja ķermenis, iztika bez vārdiem un lielākoties valdīja vardarbība – un tomēr savā klaunādei līdzīgā veidā tās bija ļoti smieklīgas.

Tāda aina atrodama romānā “Process”: visur klātesošā un nelaimi vēstījošā tiesā vecs advokāts neļauj kolēģiem ienākt birojā. „Pēc divdesmit četru stundu ilga, ne pārāk veiksmīga darba viņš aizgāja pie ieejas durvīm, nostājās tur slēpnī un meta lejā pa kāpnēm katru advokātu, kas gribēja ienākt iekšā,“ raksta Kafka. Advokāti vienojās, ka mēģinās veco kungu nogurdināt. „Aizvien no jauna tika sūtīts kāds advokāts, kas skrēja pa kāpnēm augšā un tad pēc pasīvas pretestības izrādīšanas ļāva nomest sevi lejā, kur kolēģi viņu uzķēra. Tas ilga apmēram stundu, tad vecais kungs, kura spēkus jau bija izsmēlis nakts darbs, patiešām nogura...”

Izvērsti apraksti

Lasot Kafkas tekstus, redzam, ka viņš bijis gluži vai apsēsts ar cilvēka ķermeņa un vispār fizisku norišu detalizētu aprakstīšanu. Viņa patika uz šādu aprakstīšanu rada šausminošas ainas, piemēram, spīdzināšanas metožu attēlojums stāstā “Labošanas darbu kolonijā”. Tomēr šādā veidā radušās ainas ir arī ērmīgas.

Dažas tādas atrodamas stāstā “Ziņojums akadēmijai”, kurā pērtiķis stāsta, kā kļuvis par cilvēku atdarinātāju. „Bija tik viegli atdarināt ļaudis,“ kādā vietā domīgi saka pērtiķis. „Spļaut es pratu jau pirmajās dienās. Tad mēs savstarpēji spļāvām cits citam sejā; atšķirība bija tikai tā, ka es savu seju pēc tam nolaizīju tīru, bet viņi ne.“ Tēlojums, kā galvenais varonis kļūst par cilvēku, bieži liek just viņam līdzi, taču reizē ir tik dīvains, ka reizēm gribas nogrozīt galvu – un izbrīnā iesmieties.

Daudzām vietām stāstā “Pārvērtība” ir līdzīgs efekts. Piemēram, tai vietai, kur Kafka apraksta Zamzas, kurš pārvērties milzu kukainī, nevarīgos centienus piecelties no gultas un iziet ārā no savas istabas: „Nomest segu bija pavisam vienkārši; vajadzēja tikai drusku uzpūsties, un sega nokrita pati. Bet tālāk kļuva grūtāk, sevišķi tāpēc, ka viņš bija tik milzīgi plats. Vajadzētu ņemt palīgā rokas un kājas, lai pieceltos; bet to vietā viņam bija tikai daudzās kājeles, kuras nepārtraukti atradās visdažādākajā kustībā un kuras viņš turklāt nespēja valdīt. Ja viņš gribēja saliekt vienu, tad pirmā bija tā, kas izstiepās; un ja viņam pēdīgi izdevās ar šo kāju paveikt to, ko viņš gribēja, pārējās tikmēr darbojās kā palaistas savā vaļā, ārkārtīgā, sāpīgā satraukumā.“

Mulsinoši pamācoši teksti

Kafkas darbos bagātīgi sastopamas īsas līdzības, kuras, kā šķiet, slēpj sevī dziļas morālas gudrības. Taču ar šīm parabolām ir problēma: kad lasot esi nonācis līdz beigām – tur šādos tekstos ir kodols un tādējādi parasti rodama arī apskaidrība –, vispār nevar saprast, kāda ir šī teksta mācība.

Tā tas ir “Mazajā fabulā”, kur pele pārmij ar kaķi dažus dziļus vārdus – un tad tiek apēsta; un stāstā “Likuma priekšā”; un vēl izteiktāk mazajā stāstā “Par līdzībām”, kas sākas ar šīm pārdomām:

„Daudzi žēlojas, ka viedo vīru vārdi allaž esot tikai līdzības, taču neesot izmantojami ikdienas dzīvē, bet tas ir vienīgais, kas mums ir. Ja viedais vīrs saka: ‚Ej pāri uz otru pusi!‘, viņš nedomā, ka jāpāriet pāri uz otru ceļa pusi, kas būtu izdarāms, ja rezultāts būtu pūļu vērts, viņš domā kaut kādu teiksmainu otru pusi, kaut ko, ko mēs nepazīstam, ko arī viņš tuvāk neraksturo un kas mums neko nelīdz …“ Teksts turpinās tādā pašā garā, un tā beigas ir – kaut kādā – asprātīgā veidā mulsinošas.

Krietni komentētāji ir mēģinājuši šos tekstus atšifrēt: tās esot alegorijas par Kafkas daiļradi, viņa dzīvi, “spirituālo” et cetera. Ahā. Drīzāk gan ir sajūta, ka Kafka pirmām kārtām spēlē spēli – ar vārdiem, lasītāju gaidām, ar pašu žanru, parabolu. Varbūt taisnība bija literatūrzinātniekam Bedam Allemanam (Beda Allemann), kad viņš par Kafkas neizprotamajām parabolām rakstīja, ka runa esot par „pilnīgi sātanisku ironiju”.