Agrīnā popkultūra
Kafka iet uz kino

20. gadsimta sākuma sensācija - kino apmeklējums.
20. gadsimta sākuma sensācija - kino apmeklējums. | © Noom Peerapong / Unsplash

20. gadsimta sākumā kino bija jaunā sensācija – un apbūra arī Francu Kafku. Kafkas tekstos un vēstulēs ir daudzas atsauces uz to, ko viņš bija redzējis kinoteātrī.

Alice Aronova

Prāgā dzimušais Francs Kafka (1883–1924) piedzīvoja kino pirmsākumus, un pirmās filmas viņu apbūra. No šodienas skatpunkta raugoties, tās bija primitīvas, bieži vien salīdzināmas ar bulvārliteratūru. Tomēr Kafku šīs filmas aizrāva, par to liecina viņa dienasgrāmatu ieraksti un vēstules līgavai Felicei Bauerei. Kafkas komentāri par šīm filmām ir rakstīti „satrauktā, kaismīgā“ un reizēm „melanholiskā“ tonī, kā atzīmē vācu aktieris un rakstnieks Hanss Cišlers.

Kino kā izklaide un atrakcija

Jau 20. gadsimta padsmitajos gados Kafka kļuva par aktīvu kinogājēju. Kino, kas vēl tikai veidojās, netika uzskatīts par mākslas formu, un daudzi rakstnieki atteicās kopā ar filmu uzņēmējiem strādāt pie scenārijiem. Rakstnieki neticēja, ka viņu darbi tiks kvalitatīvi ekranizēti, un nevēlējās kinofilmu rašanos atbalstīt, nodēvēdami filmas par „gadatirgus atrakciju“. Pavisam citāda bija rakstnieku attieksme pret teātri. Situācija mainījās vienīgi 20. gadsimta divdesmitajos gados, kad mākslas filmas pamazām, tomēr pārliecinoši sāka uzskatīt par mākslu, nevis tikai par vieglu izklaidi.

Pirmais pastāvīgais kinoteātris Prāgā bija „U modré štiky“ („Pie zilās līdakas“) Kārļa ielā. No 1907. gada to vadīja iluzionists Viktors Ponrepo, kas savas teātra izrādes bagātināja ar filmu demonstrējumiem, kā arī spoži komentēja mēmās filmas. Reklāmas prospektos viņš publikai solīja „ainas no reālās dzīves un sapņu pasaules, kas apmierinās visu skatītāju gaidas". Kafka to regulāri apmeklēja, tāpat arī kinoteātri „Orient“, kas no 1908. gada darbojās Prāgā, Hibernas ielā. Tikai gadu vēlāk Prāgas iedzīvotājiem durvis vēra vēl viens kinoteātris – elegantais „Lucerna“ ar kabarē un kafejnīcu. Tas darbojas vēl šodien, piemēram, te regulāri notiek vācu valodā uzņemto filmu dienas. Kafka bieži apmeklēja kinoteātri „Lucerna“ – viens vai kopā ar ģimeni, vai draugiem. Viens no Kafkas tuvākajiem draugiem bija rakstnieks Makss Brods, viņš bieži atcerējās, kā viņš un Kafka apmeklējuši kinoteātrus ne tikai Prāgā, bet arī ceļojumu laikā Itālijā, Francijā un Vācijā.
„Franca Kafkas labirinti“, Stanislava Jurika grafika.
„Franca Kafkas labirinti“, Stanislava Jurika grafika. | Stanislavs Juriks (Stanislav Jurik)

„Baltā verdzene“ un citi grāvēji

Dāņu režisora Augusta Bloma filma „Baltā verdzene“ („Den hvide slavehandel“ I, 1911) salīdzinājumā ar citām pirmajām īsfilmām bija relatīvi gara (55 minūtes), tā vispār bija pirmā vidēja garuma mākslas filma kino vēsturē. Tā pievilka plašu skatītāju loku. Publika gan vienmēr nebija sajūsmināta – mīlas stāsts bordeļa vidē izraisīja debates par to, vai filma ir kičs un parādītās seksualitātes dēļ būtu aizliedzama vai arī tā jāuzlūko par drosmīgu kinomākslas darbu. Čehu rakstnieks Jiržijs Mahens 1911. gadā avīzē „Lidové noviny“ filmu recenzēja šādi: „Cilvēkos, kuriem sirdī jūtas un galvā saprāts, filma izsauks nelabumu. Tā ir liela kinematogrāfiska dumjība un spēlēšanās ar mūsu sociālajām jūtām, nekas vairāk.“ Tomēr Kafka bija sajūsmināts par šo stāstu, kurā it kā nekas nenotika, tomēr tas bija emocionāls, it kā eksotisks, ar darbībām bagātu finālu, kurā notika pakaļdzīšanās un šaudīšanās uz ēku jumtiem. Skaistās Edītes likteņa attēlojums Kafku aizrāva. Edīte devās uz Londonu, lai apciemotu kādu radinieci. Uz kuģa Edīte krita bandītu nagos un nonāca bordelī, kur viņā iemīlējās divi vīrieši. Taču izglāba viņu ar policijas palīdzību trešais, īstais, vīrietis – kāda tvaikoņa inženieris. Kafkam miegā rādījās kaislību un briesmu pilni sapņi – viņš redzēja gan nevainīgo Edīti, gan sadistisko vergu tirgoni, kura viņu izmantoja.

Kafkam patika arī citas tā laika mēmās filmas. Galvenokārt tās bija agrīnas dokumentālas filmas, kurās tika rādīta čehu metropole ar simt torņiem. Pieminēšanas vērta ir šarmantā divu minūšu garā filma „Brauciens tramvajā pa Prāgu“, ko 1908. gadā uzņēmis Jans Kršiženeckis, režisors, operators, fotogrāfs un čehu kino pirmsācējs. Caur kameras aci – sākumā kamera bija piestiprināta 3. un 7. līnijas tramvaju priekšā – mēs redzam kadrus, kas rāda zudušās Prāgas atmosfēru: dambi, tiltus, Letnu, Prāgas pili un ebreju pilsētu tās sanēšanas laikā – apkaimi, kur Kafka dzīvoja.

Kafka bija sajūsmināts arī par itāliešu dokumentālo filmu „Pirmās starptautiskās gaisakuģu sacensības“ („Primo Circuito Aereo Internazionale Di Aeroplane In Brescia“, 1909, režisors Adolfo Kroče), tehnisku brīnumu, kas iemūžinājis prestižo Lielās balvas iegūšanas pasākumu. Filma rāda gaisakuģu gatavošanu startam un celšanos gaisā. Skatītājs redz mehāniķu saspēli, jūt 50 000 skatītāju priecīgās gaidas un konstruktoru, kā arī filmas autoru kaislīgo aizraušanos ar gaisakuģiem. Turklāt tiek svinēta Glena Kērtisa uzvara starptautiskajās lidošanas sacensībās 1909. gada 9. septembrī. Kafka, tajā laikā vadīdams atvaļinājumu Ziemeļaustrumitālijā, kopā ar Maksu Brodu bija šī notikuma aculiecinieks un vēlāk aprakstīja emocionālo piedzīvojumu rakstā „Aeroplāni Brešā“. Šis teksts tika publicēts Prāgas dienas laikrakstā „Bohemia“. Kafka rakstīja: „Signālmasts skatītājiem nodod arī ziņu, ka Kērtiss sacentīsies par Brešas lielo balvu... Tikko skatītāji to uzzinājuši, jau ierūcas Kērtisa motors, tikko visu acis pievēršas viņa lidaparātam, viņš jau laižas no mums prom, lido pāri līdzenumam, kas viņa priekšā plešas arvien plašāks, pretim mežiem tālumā, kas it kā tikai tobrīd izaug no zemes.“

Tomēr Kafka ceļoja uz svešām zemēm ne tikai ar satiksmes līdzekļiem, bet arī ar filmu palīdzību. Te jāmin itāliešu filmas „Peschiera“, „Lago Maggiore“, „Liguria“, „Il corse de Mirafiori“ (1907–1913, kolektīva režija), kuras tika rādītas kinoteātros arī Prāgā un skatītājiem deva iespēju skatīt filmas ar iekrāsojumiem zaļā, zilā, dzeltenā, brūnā krāsā, sēpijas tonī utt. Meditatīvais stils piešķīra Itālijas dokumentālajām filmām atvaļinājuma noskaņu, un publika, arī Francs Kafka, labprāt ļāvās jūras viļņu, ezeru, alu un antīku monumentu burvībai. Pēdējā minētā filma sniedza ieskatu slavenajās zirgu skriešanās sacīkstēs, kuras lieliski kalpoja prominencēm, lai sevi izrādītu, un dāmām, lai demonstrētu jaunāko modi – daudzām galvā bija platmale.

Pazudusi glezna un dzimtenes meklējumi

Un kā ar komēdijām? Te noteikti jāmin franču ražojums „Niks Vinters un Monas Lizas zādzība“ („Nick Winter et le vol de la Joconde“, 1911, Pola Garbaņi un Žerāra Buržuā režija) – asprātīga desmit minūšu gara filma, ko producējis pasaulē pirmais kinoproducents Šarls Patē. Filmas pamatā ir patiess atgadījums Luvrā – „Monas Lizas“ nozagšana 1911. gada 21. augustā un zādzībai sekojusī policijas izmeklēšana, kas tomēr bija nesekmīga. Gleznu it kā nejauši atrada divus gadus vēlāk Itālijā.
Interesanti, ka Luvras apmeklētāju skaits pēc vērtīgās gleznas nozagšanas nemazinājās, gluži pretēji – tūkstošiem cilvēku plūda uz gleznu galeriju, lai aplūkotu tukšo vietu pie sienas, viņu vidū bija arī Francs Kafka un Makss Brods.

Kādu laiku Kafka apgalvoja, ka esot pārliecināts cionists. Tajā laikā viņš sacerēja rakstus cionistu avīzei „Selbstwehr“ un mācījās ebreju valodu, tomēr viņa ebreju valodas zināšanas palika elementārā līmenī. Kafkas valoda nepārprotami bija vācu valoda, kaut arī viņš tekoši runāja čehiski un franciski. No Kafkas dienasgrāmatām var secināt, ka viņš pat ir apsvēris domu izceļot uz Palestīnu, ne tikai sliktā veselības stāvokļa dēļ – turienes klimats varētu atvieglināt tuberkulozes radītos veselības traucējumus –, bet arī draugu dēļ, kuri viņu atbalstītu finansiāli. Bet kāds tam sakars ar kino? 1921. gadā Kafka atzīmēja savā dienasgrāmatā: „Pēcpusdienā Palestīnas filma.“ Mēs zinām, ka runa bijusi par filmu „Atgriešanās Cionā“ („Shivat Zion“, 1921), ko viņš noskatījās kinoteātrī „Bio Lido“ Prāgā, Havlīčeka ielā. Filma ataino Palestīnas jauno dzīvi un saimniecisko attīstību, kā arī raibo tautu sajaukumu un nepieciešamos politiskos saskaņojumus. Filma tika uzņemta Jeruzalemes uzdevumā, un tai vajadzēja ebrejus iepazīstināt ar Palestīnas reālo dzīvi. Mēs nekad neuzzināsim, vai Kafkas lēmums pamest Eiropu bijis patiešām nopietns vai arī viņu ļoti ietekmējusi šī īpašā filmā gūtā pieredze. Kafkam Palestīna palika neaizsniedzama, nepieejama zeme, reizē tāla un tuva – fantāzijas radīta vieta, filma.

Ko īsti Kafkam nozīmēja filmas? Arī to mēs varam vienīgi minēt. Tomēr viens ir skaidrs: slaveno rakstnieku filmas fascinēja, un viņš vienmēr no galvas zināja nedēļas kinoprogrammu. Kino viņš atrada skaistumu un prieku, taču arī bēdas. Ļoti iespējams, ka filmas Kafkam sniedza iespēju aizbēgt no vientulības un no paša dzīves, kas pirmajā mirklī šķiet visai parasta. Kafka, izstudējis tieslietas, no 1908. gada strādāja Prāgas Strādnieku nelaimes gadījumu apdrošināšanas iestādē, kas atradās tikai dažu soļu attālumā no kinoteātra „Lucerna“, taču darbs viņam nesniedza piepildījumu. Viņš veic savu darbu ļoti apzinīgi, tomēr tas viņu briesmīgi garlaiko. Brīvais laiks tiek sadalīts starp pienākumiem stingrā tēva veikalā, dēkām kopā ar draugiem, kuru kļūst arvien vairāk, – kafejnīca, kinoteātris, kabarejs, bordelis – un literārajiem eksperimentiem, kuri viņam kļūst arvien svarīgāki. ... “Vairākas reizes gadā Kafka meklē patvērumu kinoteātrī, cerēdams tur atrast kaut ko tādu, kas viņu apdullinātu. Viņš iet uz kino, lai aizmirstos. Nav labākas vietas, kur varētu aizmirsties ar baudu.“