Valodas radikalizēšana
„Populistiski saukļi labāk iespiežas atmiņā“

Rakstnieks Lūkass Rīčels (Lukas Rietzschel) savā debijas romānā apraksta divu Austrumvācijā uzaugošu brāļu dzīvi bez perspektīvas un viņu radikalizēšanos. Intervijā viņš runā par populismu un valodas brutalitāti.

Martīna Fetere

Rīčela kungs, savā romānā „Ar triecienā savilktu dūri pret pasauli” („Mit der Faust in die Welt schlagen“) jūs izstāstāt stāstu par diviem brāļiem, kas radikalizējas. Šis process atspoguļojas arī valodā. Kāda, jūsuprāt, ir rakstnieka atbildība, lietojot tādus jēdzienus kā „poļu sūdi“ un „tautas nodevējs“? Vai jūs tādējādi neradāt labvēlīgu augsni nomelnojošai un populistiskai valodai?
 
Te, manuprāt, krasi jānošķir divas lietas: kā rakstnieks es atspoguļoju valodu un ievietoju to kādā kontekstā. Savos romānos es izmantoju noteiktus izteicienus, lai parādītu to ietekmi uz tēlu rīcību – un lai parādītu, cik tas ir bīstami. Politiķi, turpretim, izmanto noteiktus jēdzienus, lai ar labi apzinātu mērķi izraisītu diskusijas. Iespējams, ka arī es kā rakstnieks ar savu jēdzienu izvēli paplašinu izsakāmā un pieņemamā robežas. Tomēr es domāju, ka politiķiem ir gluži cita atbildība un, lietojot valodu, viņiem jābūt par paraugu.   
 
Vai politiķi tiek galā ar šo uzdevumu – būt par paraugu?
 
Kad politiķi uzstājas ar populistiskām runām, viņi valodu izmanto kā instrumentu saviem mērķiem. Ne jau vienmēr viņiem vārdi ienāk prātā tikai runāšanas mirklī – protams, ka politiķis kā Markuss Zēders ar saviem padomniekiem runā par tādu jēdzienu kā „patvēruma meklētāju tūrisms“ iedarbību. Iespējams, nepietiekami tiek apsvērts, cik ilgstošs ir tādu vārdu mūžs un cik ātri tos pārņem sabiedrība. Jo ļaudis pieņem, ka šo vārdu lietošana nav nekas nosodāms, ja jau tos lieto politiķi. Tāpēc es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi arī valodā novilkt skaidras robežas.
 
Ko jūs kā rakstnieks varat darīt, lai iestātos pret valodas brutalizāciju?
 
Es domāju, svarīgāks par maniem romāniem ir tas, ko es sabiedrībā saku. Grāmata ir jāuzlūko kā mākslas darbs, un tur valodas lietojumā valda pilnīga brīvība. Svarīgi ir, lai ikviens no mums atrastu protesta vārdus, kad sabiedrībā kāds izkliedz ekstrēmisma saukļus.

Kāda ir sociālo mediju loma populistisku saukļu izplatīšanā? Vai te valodas brutalizēšana tiek veicināta arī tāpēc, ka nav neviena, kas norādītu uz šo parādību un pret to iestātos? 
 
Interneta autentiskums ir maldinošs. Padomājiet par klientu vērtējumiem, kas attālinātajai tirdzniecībai ir ārkārtīgi svarīgi, lai pārdotu savas preces. Mēs, lietotāji, rēķināmies ar to, ka vērtējumu rakstījis kāds, kas preci nopircis. Tas ietekmē mūsu izšķiršanos, vai mēs preci pirksim. Tieši tas pats mehānisms, ko izmanto troļļu fabrikas Krievijā. Vieni liek mums noticēt, ka preces vērtētāji ir īsti tās lietotāji, otriem nepatīk kāda politiķe. Tāda ietekmēšana politikas jomā, protams, ir bīstama, jo tīmeklī ļoti viegli var atrast iespēju pievienoties visdažādāko novirzienu radikālām grupām. Pretpoli šādos forumos neeksistē. Anonīms masveida kopīgs satraukums ir kaut kas pavisam jauns, ko mēs savā demokrātijā vēl neesam pazinuši, un attīstības tendence, manuprāt, ir satraucoša.
 
Kāpēc dažus cilvēkus pievelk radikālas grupas?
 
Vispirms jau tāpēc, ka apstākļos, kad zem kājām brūk visi sociālās dzīves pamati, šādas grupas sniedz atbalstu. Jo indivīdam tagadne šķiet izplūdusi, tajā vairs nav kārtības, un viņš ar to vairs netiek galā.
 
Līdzīgu parādību jūs aprakstāt savā romānā.
 
Jā. Galveno varoņu ārējā pasaule sabrūk gabalu pa gabalam. Draugi pārceļas uz dzīvi citur vai kļūst par narkomāniem, vecāki izšķiras, un lielais brālis, ar kuru varētu runāt par savām problēmām, vairs nav blakus. Šī sajūta, ka esi ar savām raizēm palicis viens pats un ka zūd stabils pamats zem kājām, padara cilvēkus uzņēmīgus pret radikālu grupu saukļiem. Ja vēl pievienojas tādi ārēji notikumi kā finanšu krīze vai tā sauktā bēgļu krīze, kad tik daudz kas sabrūk, neviens vairs neturas pie noteikumiem un valsts, šķiet, netiek ar to visu galā, radikalizēšanās tendence pastiprinās.

Vai radikalizēšanās noved arī pie valodas brutalizēšanās?
 
Es domāju, ka tam ir ciešs sakars ar medijiem: kaut arī vairums no tā, kas tiek pateikts vai uzrakstīts, nav populistisks, mēs pirmām kārtām uztveram populistiskus izteikumus.  

Vai mūsu sabiedrības attīstības virziens liecina par to, ka tā kļūst arvien brutālāka un ne tikai valodā?  
 
Tik pesimistiski es nākotnē neraugos. Tieši pandēmija parādīja, cik iejūtīga un solidāra spēj būt mūsu sabiedrība. Cilvēki lielākoties grib paši sevi un citus pasargāt no infekcijas. Arī 2015. gadā, kad Vācija uzņēma daudz bēgļu, kas izsauca protesta demonstrācijas un pat patvēruma meklētāju mājokļu dedzināšanu, tomēr bija ļoti daudz cilvēku, kas bija gatavi palīdzēt un uzņemt bēgļus savās mājās. Es pat domāju, ka, izvērtējot visu pozitīvo un negatīvo, mēs esam daudz līdzjūtīgāki un solidārāki un krietni vairāk darbojamies sabiedrības interesēs, nekā reizēm tiek apgalvots. Un man ir iespaids, ka mūsu pilsoniskā sabiedrība savā attīstībā ir tikusi daudz tālāk nekā mūsu politiķi.