Strīdēšanās ir laba
Uzmanību, demokrātija!

Nav nekā labāka par demokrātiju, Hasnains Kazims ir par to pārliecināts. Un viņš zina, ka to nevar panākt bez piepūles, bez izlīguma un, pats galvenais, bez strīdiem.
 

Hasnains Kazims

Liela daļa cilvēku uzskata sevi par "dedzīgiem demokrātijas aizstāvjiem". Demokrātijas karognesēji uzskata, ka iestājas par labo un taisnīgo. Demokrātiju par labāko no visiem pārvaldes veidiem atzīst vismaz lielākajā daļā Rietumu pasaules, kā arī citviet uz Zemes: „Tautai ir teikšana! Mums ir pašnoteikšanās! Uzvar labākais risinājums!“

Kas definē noteikumus?

Viss labi, viss pareizi, bet tik vienkārši tas nav. Un nedrīkst aizmirst, ka runa ir par valdīšanu, un tas vienmēr nozīmē varas izmantošanu. Kam par ko ir noteikšana, kas kuram pakļaujas, kas diktē noteikumus? Kad cilvēki dzīvo kopā, ir nepieciešami noteikumi, lai viss būtu labi un taisnīgi, t. i., civilizēti. Tātad ir vajadzīga valdīšana. Un līdz ar to arī hierarhija. Lietas, kas ne vienmēr ir patīkamas.

Tas varētu būt diktators, kāds "stiprs vīrs" (un būsim godīgi – parasti diktatora lomu pilda vīrieši), "vadonis", kurš despotiski pieprasa visu varu un visu nosaka, ne ar vienu nerēķinoties. Vai arī autokrāts, kurš, iespējams, saglabā demokrātijas šķietamību, bet tāpat visu nosaka vienīgi pats. Mēs zinām, ko tas nozīmē – patvaļa, nebrīve, ciešanas, vardarbība.

Vai arī – ir demokrātija: ar vēlēšanām, parlamentu un ievēlētu valdību. Šajā ziņā demokrātija ir mazākais ļaunums. Nepārprotiet mani, runājot par pārvaldes formām, nav nekā labāka par demokrātiju. Kurā tauta ar vēlēšanu palīdzību nodod varu uz ierobežotu laiku. Kur kāds var tikt ievēlēts atkārtoti un tādējādi atalgots. Un kur, ja neapmierinātība ar valdītājiem kļūst pārāk liela, varu var atkal atņemt. Lieliski!

Argumentēt, diskutēt, rast gudrus kompromisus

Demokrātija tomēr nav vienkārša. Protams, varētu jau īstenot tikai savas personīgās intereses, un ir cilvēki, kuri uzskata, ka, ja visi tā rīkotos, beigās no tā iznāktu kaut kas labs. Zināmā mērā tā pat varētu būt taisnība. Tomēr praksē izrādās, ka klusie un vājie, svārstīgie un bailīgie, iejūtīgie un piekāpīgie paliek malā. Tātad demokrātijā, diskutējot un rīkojoties, ir jāņem vērā arī citu cilvēku intereses. Ar tām jārēķinās, un tās jārespektē.

Demokrātiski lēmumi parasti ir kompromiss. Galu galā tajos savas intereses jāsaredz pēc iespējas vairāk cilvēkiem, tostarp minoritātēm. Lai spētu pieņemt šādus gudrus lēmumus, iepriekš nepieciešams apkopot informāciju. Ir jārunā, jādiskutē, jāapspriež, jāstrīdas, jāapsver, jāapmainās argumentiem, jāprezentē un jāpamato savs viedoklis, dažkārt jāpacieš asi vārdi (un dažkārt tie jāpasaka citiem), jāpārdomā nostāja, iespējams, tā jāmaina, un galu galā jāmeklē izlīgums.

Tas viss liek piepūlēties un slēpj risku, ka daži cilvēki no šiem pūliņiem izvairīsies un vēlēsies vienkāršus, bezkompromisa risinājumus. Viens pavēl, visi paklausa, čik-čik, un viss! Vēl citi uzskata, ka par demokrātiju nevajagot uztraukties, neesot vajadzības to kopt un izkopt. Galu galā, demokrātija taču pastāvot jau sen – kas gan lai noietu greizi? Atcerēsimies mūsu skolotājus, kuri norādīja, ka demokrātija dzīvo no līdzdalības un tai jābūt aizstāvēties spējīgai, tās labā ir jāstrādā. Mēs, skolēni, toreiz žāvājāmies. „Par ko viņi runā?“ mēs sev jautājām. „Mums taču ir demokrātija!“

Populisms kā globāls apdraudējums

Demokrātija visā pasaulē tik tiešām mazinās. Visās pasaules daļās vienkāršas atbildes novērš uzmanību no sarežģītiem jautājumiem, populisti svin panākumus ar saviem radikālajiem priekšlikumiem, cilvēki sliecas nevis nevis uz kompromisu un mierīgu līdzāspastāvēšanu, bet gan uz stiprākā tiesībām un šķelšanos. Pati demokrātija pret populismu ir neaizsargāta, jo tās pamatā ir balsošana un vairākuma varas princips. Daži cilvēki domā, ka demokrātija nozīmē vairākuma valdīšanu pār mazākumu. Ja tas tā būtu, minoritātes nekad netiktu pie vārda. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ ir nepieciešams izlīgums un visu cilvēku pārstāvība.

Tagad daži cilvēki vēlas vairāk tiešās demokrātijas, respektīvi, referendumus. Pēc argumentu apmaiņas cilvēkiem esot jāļauj balsot par visu. Principā tas ir pareizi: pēc iespējas vairāk demokrātijas. Vienīgā problēma ir tā, ka daži politiskie jautājumi ir tik sarežģīti, ka tos nav iespējams iespiest "jā" - "nē" shēmā. Turklāt - un arī tas ir bīstami - ar cilvēkiem var manipulēt. Pareizā brīdī, ar pareizajiem vārdiem viņus var sajūsmināt par jebko. Piemēram, arī par spīdzināšanu un nāvessodu. Vai arī par kādas iedzīvotāju grupas, etniskās grupas vai reliģijas stigmatizāciju un diskrimināciju.

Strīdi par demokrātiskām vērtībām

Taču civilizētā sabiedrībā tas ir nepieņemami. Tāpēc demokrātijai ir nepieciešamas robežas. Arī robežas tam, ko drīkst teikt. Vārda brīvība nenozīmē, ka iespējams teikt jebko, un tas paliks bez sekām. Vārdiem ir sekas, cilvēks ir atbildīgs par saviem vārdiem. Mēs dzīvojam laikā, kad ekstrēmisti iegūst arvien lielāku ietekmi. Te labējie ekstrēmisti, fašisti, neonacisti, tur islāmisti. Daudzi no šiem cilvēkiem izmanto demokrātiju saviem mērķiem. Viņi piedāvā šķietami vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām, šādi uzvar vēlēšanās, izvirza deputātus, izmanto demokrātiskās struktūras, lai grautu demokrātiju. Viņi nosaka darba kārtību, dažās valstīs līdzdarbojas valdībā, dažās pat izvirza valdības vadītāju, un viņi vienmēr saindē sabiedrības klimatu.

Tāpēc mums ir jāstrīdas. Mums ir jāmeklē konfrontācija, kad redzam, ka mūsu vērtības, mūsu atvērtā, liberālā sabiedrība ir apdraudēta. Mums ir jāpaaugstina balss, jāpauž argumenti, jāiestājas par demokrātiju. Ja mēs nestrīdēsimies, ja izvairīsimies no konfrontācijas, grūti izcīnītās brīvības atkal tiks ierobežotas, autoritārisms izplatīsies, dīvainas ideoloģijas iegūs arvien vairāk sekotāju. Mums ir jāstrīdas, lai demokrātija uzvarētu. Jo patiesība ir tā, ka nekā labāka nav.